Nezinu kāpēc es Tev šo stāstu. Tāpat taču nekas no tā nemainīsies, Tu tāpat nenāksi pie manis, jebkurā gadījumā viss paliks tā kā tas bija iepriekš. Ja godīgi, tad tā vairs nekad nebūs, es meloju pats sev, Tu jau esi bijusi manā dzīvē un to nekas nespēs izmainīt. Tev šķiet, ka Tu nebiji, bet es domāju, ka biji, ļoti īsu, bet kaislīgu un piepildītu laiku. Tas bija tikai viens skatiens, kuru Tu palaidi manā virzienā un nolaidi acis. Mūsu skatieni saskārās, vienā tādā mazā dzirkstelē, un kas tas ir, divi skatieni, kuri saduras. Bet tajā saskarsmē bija jauna dzīve, jauna dzīve ar Tevi. Bet ko nozīmē jauna dzīve ar Tevi? Mums taču ir katram sava, iekārtota dzīve, bet tajā skatienu dzirkstelē bija jauna dzīve. Mums abiem.
Es to jutu un es redzēju tādu kā vīziju, sava veida dzīvo televīziju acu priekšā. Es biju pie Tevis mājās, tā bija neliela, bet ļoti mājīga istabiņa. Vienā stūrī stāvēja senlaicīgs un smagnējs drēbju skapis, pretī mīkstajam, saliekamajam dīvānam neliels TV un mūzikas centrs, uz grīdas liels, pūkaini mīksts paklājs, stūrī uz galda dega svecīte, kas smaržoja pēc kaut kā salda, šķiet vaniļas..
Tu basām kājām uz pirkstgaliem atnesi divas glāzes, ko es piepildīju ar portvīnu. Saldās smaržas sajaucās gaisā un šķidrums dedzināja kaklu, kas vēl vairāk pastiprināja sirdspukstus un satraucošo uztraukumu. Es Tevi no aizmugures noskūpstīju uz kakla brīdī, kad Tu kaut ko stāstīji par bērnības pastaigām pa salijušo zāli. Uz mirkli laiks apstājās, Tu lēnām pagriezi galvu pret mani un skatījies man acīs. Likās, ka Tu skaties mūžīgi, šo apziņu traucēja tikai spēcīgie sirdspuksti, kas atbalsojās deniņos.
Tad Tu mani noskūpstīji uz lūpām. Tu garšoji pēc meža zemenēm. Ar vienu roku es Tevi apskāvu, bet ar otru ieslidināju matos, man likās, ka esmu apskāvis lauku svaigo gaisu, mežus, pļavas, lielu baltu putnu. Skūpstot visu ķermeni es virzījos arvien zemāk, Tavs ķermenis reaģēja uz maniem pieskārieniem un skūpstiem, mazie matiņi cēlās pretī manām lūpām kā pēc pēdas nospieduma zāle ceļas pretī saulei. Nokritis uz ceļiem es apskāvu Tavus gurnus un turpināju glāstīt tos, muguru, skūpstīt kājas un arvien tuvojos..
Pa vidu mēs smējāmies par manu neveiklumu, velkot Tev nost biksītes, es sapinos tajās un atmuguriski novēlos uz grīdas. Tu tik veikli kā kaķene, vienā mirklī uzleci man virsū un pieklusināji manu sāpju kunkstu ar skūpstu uz lūpām. Skūpstot kaklu, es jau biju Tevī. Tajā momentā atkal jau laiks bija apstājies un blakus saviem sirdspukstiem es dzirdēju arī Tavus. Viss Tavs ķermenis notrīsēja un Tu baudkārē atliecies atpakaļ..
