Nelielas pauzes laikā esmu smēlies jaunas emocijas un neierastu dzīves pieredzi. Ir nedaudz nepierasti, kad tu dzīvo reālo dzīvi, nemeklējot iemeslus rakstīt atkal un atkal. Pārāk straujās socializācijas sekas nu ir novērstas, esmu bijis tuvāk saknēm - lauku diskotēkā. Pirmās glāzes laikā sēdēju stūrītī, smaidīju un atcerējos, ka arī gadus desmit, piecpadsmit atpakaļ šeit viss izskatījās tieši tāpat, arī toreiz skanēja Mixeri un, sekojot viņu padomam, es centos būt reāls, pēc iespējas nepiespiestāk taustot sieviešu krūtis un ik pa brīdim iekniebjot kādai lauku Saulcerītei dibenā. Vispār es mānos, toreiz man pavisam reāli likās, ka es varu iegūt jebkuru meiteni šajā zālē, vēl tikai nedaudz paaugšos, sapelnīšu naudu, nopirkšu "Calibra" ar pastiprinātāju un milzīgu zemfrekvenču skaļruni uz kura, skanot Abbas Dancing Queen, iegūšu vienu skaistuli pēc otras.
Laiks bija rotaļājies ar mani, kādu brīdi es nevarēju dabūt nevienu meiteni, kādā brīdī bija veselas četras. Vienlaicīgi. Taču visi sapņi un cerības piedzima tieši šajā mazajā zālītē ar Elitu zobos un Monastirskaja Izba gaidību pilnajā, miklajā saujā. Mixeru, Dj BoBo, Depesche Mode un bērnības nepiepildīto cerību miksējumā es jau biju izdzēris pamatīgu devu grādīgā dzēriena un devos kustināt savu kuslo ķermenīti uz deju grīdas. Un notika kaut kas dīvains, vietējās meitenes ne tikai nelipa ap mani, cerībā pēc iespējas ātrāk paplest savas skaistās kājiņas, bet pat baidījās, izvairījās, muka prom. Uz atteikumu fona es, iespējams, izdzēru nedaudz vairāk un pieķēru sevi vemjam tualetē. Noskalojis seju, es ieskatījos spogulī. Es izskatījos pēc bomža. Sagumzīts mētelis, netīras, saplēstas džīnas, pārāk gara, adīta šalle, cauri zābaki. Tas tur, Rīgā, bija normāli, jo džīnas ir no Versace, mētelis no Ferre, zābaki no Maros un Tissot pulkstenis par trijiem tūkstošiem latu. Tā dēvētais Grunge stils. Tur meitenes neredzēja paviršo koptēlu, bet redzēja birkas, vērtību un tavas iespējas. Šeit es izskatījos smieklīgi, šeit Niku Matvejevu neviens neciena.
Aptvēris savu kļūdu, es sevi nedaudz sakārtoju, ar mitru roku nogludināju džīnas, noslēpu šalli un devos otrajā piegājienā. Sandra likās ļoti skaista, viņa piekrita ar mani dejot, pēc mirkļa mēs jau smēķējām ārā un viņa man izstāstīja, ka viņa grib bērnu. Viņa teica, ka netic vīriešiem, tie taču tāpat visi esot cūkas, bet viņa ir gatava, viņa grib bērnu un meklē sev piemērotu partneri.
Es vēlreiz novērtēju Sandru, nopētīju visus savus apsēklo.. tas ir, apbērnošanas iespējamos konkurentus, izvērtēju sevi, uz pārējā fona es biju skaists, pieklājīgs, izglītots, pelnošs, perspektīvs. Man galvā jau mudžēja topošā bērna vārda izvēle, kāds vārds, ja meitene, kāds, ja puika. Es pašpārliecināti smaidīju un jau aicināju Sandru doties uz kādu intīmāku vietu, bet tad viņa teica: "Tu jau esi alkoholiķis, vecs un vēl pie tam izskaties pēc bomža, tev nav ne mazāko izredžu, vecīt!" Vecīt? Aiz pārsteiguma es kādu mirkli stāvēju ar atkārtu žokli un skatījos nopakaļ meitenei, kura aizgāja ar rudu tusni, kuram mugurā bija rūtains džemperis ar trijstūra veida apkakli.
Tie bērnības sapņi ir viltīgi, nekad nevari zināt kā dzīve pagriež situāciju. Es atgriezos diskotēkā, palūdzu uzlikt 100.debiju, par ko visi apkārtējie bija stāvā sajūsmā, un turpināju dzert. Gar vaigiem tecēja asaras.
