Pēc zvana Zanes mammai es stāvēju istabas vidū kā zemē ierakts, telefons izkrita no rokas un sadalījās trijās daļās. Jābrauc uz slimnīcu, tūlīt, nekavējoties - man galvā izskanēja sausa un skarba pavēle - kusties! Es nokritu uz ceļiem, ieliku telefonā bateriju, uzliku vāciņu un sāku raudāt. Es vēl nezināju, kas un kāpēc ir noticis, bet asaras spiedās ārā lielām straumēm, ķermenis konvulsīvi raustījās un trūka elpas. Vienīgais, kas maisījās pa galvu, ka Zane ir slimnīcā tāpēc, ka manis nebija blakus, tāpēc, ka es bezatbildīgi dzēru un kniebos ar kaut kādām palaistuvēm. Tiesa, smukām palaistuvēm - izskanēja man galvā - un es iekaucos vēl skaļāk, puņķi un asaras mijās ar bezpalīdzīgiem kliedzieniem. Pēc kādas pusstundas es saņēmos aizrāpot uz virtuvi pēc cigaretēm, piecelties nevarēju, trūka spēka. Atspiedos pret sienas flīzēm un aizsmēķēju. Smēķēju es vienu pēc otras, kādas piecas cigaretes no vietas līdz žoklis savilkās krampī, gribējās vemt un nosvīda rokas.
Zanes mamma sēdēja slimnīcā uzgaidāmajā zālē, apsegusies ar mēteli un noliekusi galvu uz sāniem. Gulēja. -"Mamm, kas noticis?" es iesaucos un pats nedaudz nobrīnījos, ka nosaucu viņu par mammu, līdz šim mēs bijām diezgan atturīgi viens pret otru un kominicējām pietiekoši formāli. -"Ārprāts, Genādij, ārprāts", Zanes mamma pielēca kājās un metās man ap kaklu. -"Man policija zvanīja, es pati Zanīti vēl neesmu redzējusi, es šeit jau visu dienu sēžu, gaidu, viņu tūlīt vedīs no operācijas". Man noteikti vajadzēja kaut ko teikt, lai mammu mierinātu, bet tā vietā es vienkārši stāvēju kā miets, aplicis mammai rokas apskāvienā, nevarēju pielasīt nevienu atbilstoši vārdu. -"Kur tu biji vakar, Genādij, kāpēc jūs nebijāt kopā?", mamma ieburkšķēja man plecā. -"Man.. ē, darbā.. ilgi, jauns projekts.. ē, svarīgi..", šādos apstākļos es nekad neesmu varējis sakarīgi melot. Pat bērnībā, kad no skapja augšas zagu mammas konfektes un man atlika tikai pateikt, ka konfektes paņēma mazais brālītis, lai mani liktu mierā, es stāvēju mammas priekšā, nodūris acis un kaut ko murmināju. Arī tagad, tiesa, šie meli bija tumšāki, netīrāki.
-"Novikova kungs?" Man aizmugurē stāvēja policists formā. -"Atnāksiet pārmīt pāris vārdus, tas ir svarīgi?". Es sekoju policistam bez runāšanas, kā paklausīgs klēpja šunelis. Policista soļi tukšajos slimnīcas gaiteņos atbalsojās pret aukstajām sienām, man tas atgādināja filmas, kurās noziedzniekus pa garajiem gaiteņiem ved uz nopratināšanu un vēlāk smagi piekauj. Mēs iegājām nelielā telpā gaiteņa galā, telpa bija piekrauta ar monitoriem, pultīm, pie galda stāvēja vecs, rūtains klubkrēsls, stūrī bija neliels dīvāns ar ļoti stipri izgulētu matraci. Zem dīvāna rēgojās zeķe. Šis laikam bija apsarga skabūzis. Policists mani nosēdināja uz dīvāna, bet pats apgrieza krēslu un apsēdās man tieši pretī. -"Viss ir kārtībā, Novikova kungs, jūsu draudzene ir dzīva un operācija nupat ir veiksmīgi noslēgusies. Lūdzu, nenervozējiet un pastāstiet ko jūs vakar vakarā darījāt?"
Es apmulsu vēl vairāk no šāda jautājuma, kāds sakars tam, kur es biju ar to, kas notika ar Zani? Es vairākas reizes pēc kārtas ievilku dziļu elpu, atvainojos par nesakarīgo stāstījumu, jo esmu neadekvātā stāvoklī, un sāku stāstīt. Pastāstīju par pēdējo stundu darbā, par tikšanos ar Gunti, piedomāju dažādas nianses par to, kā beidzās mūsu vakars bārā un kā mēs turpinājām biznesa sarunas neformālā atmosfērā pie viņa mājās. Mana stāstījuma laikā policists vairākas reizes kaut ko pierakstīja savā blociņā un kaut ko murmināja pie sevis.
-"Redziet, Novikova kungs, mums šķiet, ka uzbrukums jūsu draudzenei ir saistīts ar jūsu darbu, esam saņēmuši vairākas norādes, kas liek mums tā domāt. Par to liecina īpaša brutalitāte uzbrukuma laikā, meitenei tika sists pa seju tā, lai paliek nopietnas rētas, ir salauzti vairāki kauli un dažāda veida savainojumi dzimumorgānu rajonā."
Šī stāstījuma laikā es kaut kur attālinājos, es nevarēju palikt šajā telpā, acu priekšā zīmējās aina kā manu Zanīti sit un izvaro, es sajutu pilnīgi bezspēku un acu priekšā satumsa, policists mani noķēra brīdī, kad es bezpalīdzīgi kritu ārā no dīvāna. Es atguvu samaņu un ieraudzīju, ka vēl joprojām atrodos tajā pašā telpā, virs mana ķermeņa bija noliecies ārsts un turēja man pie deguna ožamo spirtu.
-"Viss ir kārtībā, Novikova kungs, policistiem ir tieksme visu dramatizēt un pārspīlēt, jūsu meitene gan ir cietusi, bet dzīvos, rētas, protams, paliks, bet ne tik nozīmīgas, lai tas kaut kā nopietni traucētu pilnvērtīgi dzīvot. Par bērniņu gan žēl, pārāk maziņš bija, tikai četri mēneši, mēs neko nevarējām darīt, jūtu līdzi.."
