Brīdī, kad noliku klausuli sapratu, ka esmu izdarījis kļūdu. Ielaisties kaut kādās seksuālajās rotaļās ar daudz jaunāku meiteni, turklāt padoto un bez šaubām talantīgu, atlaist nedrīkst, nevar, tā bija kļūda, nopietna kļūda. Ko nu, Zane jau drīz būs klāt, iziet no mājas un izslēgt telefonu? Nākošajā dienā nevarēšu viņai skatīties acīs. Tātad palikt. Kā sagaidīt, vienaldzīgi, jautājoši, romantiski? Ko es vispār no viņas gribu, kāpēc zvanīju? Es mēģinu melot pats sev, protams, ka es gribēju viņu, gribēju lēnām izģērbt, glāstīt, vērot viņas ādu sveču gaismā, iebāzt viņai nabā pirkstu un ātri vilkt ārā ar specifisku skaņu, piekļaut savas lūpas cieši viņas vēderam un pūšot taisīt bļur ļur ļur. Es to nedrīkstu izrādīt, nedrīkstu pieņemt viņas spēles noteikumus, es viņu saucu darba darīšanās, tikai un vienīgi.
Viņa stāvēja durvīs ar vīna pudeli rokās, garais mētelis apsnidzis un sārti vaigi no sala. Zane smaidīja savu viltīgo un izaicinošo smaidu. -"Iekšā nelaidīsi?" Es acīmredzot biju pārāk ilgi viņu pētījis. -"Jā, protams, priekš kam vīns?" -"Strādāšanai, ērtumam, siltumam, kam tad vēl?"
Pēc mirkļa viņa jau bija kaila. Tehniski kaila, apziedusies ar krāsām. Fotogrāfiju istabā - studijā biju izklājis lielu celofānu, vairākās krāsu bundžās dažādas krāsas, Zane mērca pirkstus krāsās vienā pēc otras un smērēja uz ķermeņa. Biju kā pielipis fotoaparāta lodziņam, Zanes garās kājas visās varavīksnes krāsās, stingrās krūtis zilos riņķīšos ar sarkanu punktiņu pa vidu, tumši sarkans dibens. -"Nāc", Zane klusu nočukstēja. Es vēl uzņēmu dažus foto un lēnām tuvojos viņai. Zane izliecās kā kaķene, rāpoja man pretī, šņāca un rādīja savus zobus. Man jau bija stingrs. Kad Zane bija vistuvāk, es atrāvos atpakaļ un pasniedzu viņai vīna pudeli. -"Es nevaru, tagad nē". -"Izskatās gan, ka vari", noteica Zane un sāka dzert vīnu no kakliņa, viņa dzēra lieliem malkiem un daļa vīna plūda pāri lūpu kaktiņiem, tecēja pāri vaigiem uz pleciem. -"Tev vajadzēs dvieli".
Šovakar es biju uzvarējis. Tiesa, uzvarējis tikai daļēji, kamēr viņa mazgājās es lūrēju uz viņu pa vannasistabas šķirbu un apmierināju sevi. Jau otro reizi. Savāda uzvara, ar nožēlojuma un kauna izjūtu.
