Es turēju sev doto solījumu - piedzēros līdz stāvoklim, kad dzīve šķiet bezjēdzīgi trula un smacīgu lietu pilna, es vēmu un turpināju dzert. Tad atkal vēmu. Pēc mirkļa es jau dzēru tualetē, lai nav nekur tālu jāiet starp glāzītes iztukšošanu un kārtējo vemšanu. Pamodos ar galvu aiz poda un ceļgaliem piespiestiem pret poda malu. Biju apķēris savu glābiņu kā mātes apķer savus bērnus, sargājot. Tikai pēc mirkļa sapratu, ka neesmu nosprādzis, pārāk tirpa nogulētā roka. Maucība. Izrāpojis no tualetes, piecēlos četrrāpus un nopētīju sevi spogulī. Dzeltenīgi brūns, novemts, kādreiz baltais krekls, pleķis uz piečurātā bikšu stara, liels, sārts pleķis uz vaiga no iespējamā kritiena. Skaistulis. Stūrī mētājās ādas virsjaka, kurpju nebija. Nekur. Nežēlīgi gribējās smēķēt, uzmetis virsjaku, devos uz bodīti pretējā ielas pusē, basām kājām. Izgājis uz ielas priecājos, ka tur - ārā, ir vasarīgi silts un nenosals basās kājas. Parasti uz bodi devos taisni pāri ielai, taču tagad aizgāju līdz tuvākajam krustojumam un stāvēju pie luksofora sarkanās gaismas. Vienmēr ir interesanti vērot kā cilvēki uzvedas, gaidot zaļo gaismu. Daži mīņājās no vienas kājas uz otru, daži, vienaldzīgi noskatīdamies apkārt, šķērso ielu tāpat, citi gar malām apiet gaidītājus, lai pie vajadzīgās gaismas dotos pāri ielai pirmajam, pēc iespējas ātrāk.
Ielas pretējā pusē pie stūra veikaliņa stāvēja sieviete ar bērnu. Sievietei ap gadiem četrdesmit, mazajam seši - septiņi gadiņi. Abi stāvēja pie veikala skatloga un skatījās uz tur izlikto mazā pirāta kostīmu. - "Mammu, mammu, tieši to es gribu, ļoti gribu, mammu, es apsolu, uzvedīšos ļoti labi, nomazgāšu traukus, sakārtošu savu istabu, labi mācīšos." es dzirdēju runājam mazo vīrieti. Būtībā jau nekas nemainās, gadiem ejot, arī pēc gadiem divdesmit jaunais puika iegūs sieviešu labvēlību ar kārtību mājās, izmazgātajiem traukiem, pagatavotajām brokastīm un kārtīgu strādāšanu darbā un naudas, ne vairs atzīmju pelnīšanu. Nedaudz noskurinājos no uzburtās vīzijas un iegāju bodītē, nopirku cigaretes un minerālūdeni. Vēl nepaspējis iziet no veikala, aizsmēķēju. Pirmais dūms smagnēji iegulstas smadzenēs, savāda, maiga dūmaka ieskauj ķermeni, pasaule attālinās. Kaut kur tālumā var dzirdēt jauniešu smieklus, bērna raudāšanu, laikam tomēr mamma nenoticēja sīča labajai apņēmībai, atkritumu izvedēju lamas, kaķu plūkšanos kaut kur tālu, sētās, varēja dzirdēt kādas meitenes soļus ceļā uz skolas bibliotēku. Viņa bija ģērbta pumpainā tirkīza zilā kleitā, viņas gaita bija viegla, pārliecinoša un uzbudinoša, viņa uzsmaidīja kādam jauneklim ar platu, gašu smaidu un devās tālāk, neatskatīdamās. Man tā likās. Tā es dzirdēju.
Viktors skatījās uz mani žēlabainām acīm. Rēta no izsmēķa nodzēšanas pret viņa vaigu, bija sasārtusi un nedaudz piepampusi. Jau pa gabalu varēja saost, ka Viktors ir apdirsies, skābenā smaka plūda no viņa jau pa gabalu. Mušas dejoja savu žūžināšanas danci ap viņa kājām. Šis skats un mana pašsajūta manī izraisīja vēlmi vemt. Es nedaudz pažagojos, iedzēru minerālīti un uzpīpēju. No astriņas bagāžnieka izvilku nazi. Tas bija centimetrus četrdesmit garš, smags nazis ar lielu, ērtu koka spalu. Gluži kā mačete. Atceros, ka laukos krusttēvs karsēja traktora lielos gultņus, taisnoja tos un kala pats sev nažus, gan cūku duramos ar asins rievu, gan tādus lielus, mačetei līdzīgus nažus ar ko bija ļoti ērti tīrīt liellopu bietes. Šņirkt.. un visas lapas nost, šņirkt.. un lielā biete pāršķelta uz pusēm kā tāds ļoti mīksts kivi. Ieskrienoties Viktora virzienā es acu priekšā redzēju to meiteni, tirkīza zilā kleitā, kura viegliem solīšiem devās uz skolas bibliotēku. Ar acu kaktiņu es redzēju, ka tā bija Zane. Es tā dzirdēju. Tāpat kā dzirdēju nazi, atsitamies pret koka stumbru, dobju sitienu pret zemi un truli, gārdzoši - burbuļojošu skaņu. Gluži kā tāds ļoti mīksts kivi, es nodomāju, vismaz noteikti mīkstāks par liellopu bieti..
