Piesmēķētā bāra telpā pie galda sēdēja divi vīrieši. Vienīgais telpas apgaismojums bija stikla lete un svecītes pie dažiem galdiem. Fonā skanēja neuzkrītoša mūzika, cilvēki klusām sarunājās, nevienmērīgo murmināšanu ik pa brīdim pārtrauca tikai kāda skaļais klepus vai krekšķis. Neskatoties uz mierīgo atmosfēru viens no vīriešiem likās satraukts un ik pa brīdim dīdījās savā krēslā, kamēr otrs mierīgā tonī mēģināja kaut ko paskaidrot, viņa skaidrojumu ik pa brīdim pavadīja kāds rokas vēziens.
-"Es ceru, ka tu mani sapratīsi, mums nav nekādas nākotnes, vismaz ne šajā valstī, ne starp šiem cilvēkiem, bet braukt prom tu negribi. Es sakārtošu savu dzīvi, man viņa ļoti patīk, arī gultā ar viņu es jūtos normāls, es beidzot jūtos laimīgs, tu saproti?"
-"Bet tu taču nekad neaizmuksi no tā, kas tu esi un mums taču bija labi, tiešām tu dēļ viņas sabojāsi visu to, kas starp mums bija?"
-"Es nevaru sabojāt to, kas bija, tas bija skaisti, iespējams tas bija pats labākais, kas ar mani ir noticis, es tevi vienmēr atcerēšos, tu to zini.."
Jaunākais no vīriešiem piecēlās un gāja prom no bāra, neatskatoties. Otrs piegāja pie bārmeņa, pārmija dažus vārdus un paņēma pudeli viskija. Jau pēc minūtēm divdesmit pudele bija iztukšota, vīrietis ar plaukstu nodzēsa svecīti un bez vārdiem atstāja bāru, neatskatoties. Viņš devās jaunākā vīrieša māju virzienā, viņš nebija ar mieru visu izbeigt, vismaz ne tā. Pēc dažiem kvartāliem, smagnēji slājot gar skatlogu gaismu apstaroto ietvi, viņš ieraudzīja otro vīrieti čurājot vārtrūmē.
-"Tik viegli tu no manis prom netiksi, kverpli! Domā pēc šiem saldajiem stāstiem es tevi likšu mierā?" Līdz ar šiem vārdiem viņš trieca dūri jaunākajam vīrietim tieši sejā. Viņš atkrita un atmuguriski atspiedās pret mājas sienu, viņa seja sasarka un gar lūpu kaktiņiem sāka tecēt asiņu tērcītes. Viņš joprojām čurāja. -"Kas tu domā, es esmu tava mauka?" turpināja vecākais vīrietis, "Paņēmies un tagad vari laist vējā, es tevi izkastrēšu, tu, kuņa!" Vīrietis vēl vienu reizi atvēzējās un trāpīja tieši pa degunu, raksturīgam krakšķim sekoja gārdziens, jaunas vīrietis izsplāva asiņainu gļotu kunkuli pār jau pampt sākušām lūpām un sabruka. Iekritis savā mīzalu peļķē jaunais vīrietis joprojām gārdza un mēģināja rāpties prom. -"Nekur tu nemuksi no manis, es tev sabojāšu dzīvi, es ne tikai sakropļošu, bet arī tavu jauno mauku, saprati!?" vecākais vīrietis vēl pāris reizes iesita ar kāju pa vēderu jaunajam, kamēr tas vairs nekustējās. Pārliecinājies par pulsa esamību, vīrietis noglaudīja gulošā īsos melnos matus, nobrauca ar roku pāri sačurātajam un jau asiņainajam asfaltam un noglaudīja matus vēl vienu reizi. Vēl mirkli pasēdējis, viņš piecēla otra roku un ar asu kustību salauza viņa mazo pirkstu. -"Tas, lai atceries, ka esi mans" noteica vecākais vīrietis, piecēlās un streipuļodams devās ielas tumšajā virzienā, ik pa brīdim atspiežoties pret māju sienām, atstājot tur nelielas asiņu pēdas.