Jau vairāk nekā nedēļu es izsekoju Viktoru, katru dienu, es zināju laika periodu, kad viņš pārrodas mājās, zināju cikos viņš iet uz darbu, viņš strādāja par menedžeri - izplatītāju kādā komunikāciju firmā, zināju cikos viņš tiekas ar draugiem, cik ilgi lasa bibliotēkā, kā koķetē ar piemīlīgo bibleotekārīti un zināju cikos viņš, nevienam nemanot, izlavās no mājām, lai kārtējo reizi dotos uz bāru - ieskrietuvi. Es gribēju piekļūt Viktoram pēc iespējas tuvāk, es iepazinos ar bibleotekāri, priekš tam gan man bija jāiebrauc mājās, jānoskuj bārda un jānomazgājas, lai es atstāju kaut nelielu cilvēka iespaidu, uzaicināju viņu uz pastaigu vakarā. Man likās, ka es spēšu viņu sapīt savos vārdos, lai viņa man kaut ko pastāsta par to puisi, kurš viņai acīmredzami simpatizēja. Rajona veikalā es pat pārmiju pāris vārdus ar Viktora mammu, palīdzēju izvēlēties vislabāko ananāsu.
Man joprojām bija viesnīcas numuriņš, dzīvoklī bija neērti atgriezties, biju pārāk noguris, lai arī šonakt izsekotu Viktoru, tāpēc devos uz numuriņu izgulēties. Iegāju dušā, izdzēru viskija atliekas un ieritinājos segā, pirmo reizi pēc notikuma ar Zani es ne par ko nedomāju un ātri vien ieslīgu dziļā miegā. Sapnī es redzēju kā Zane vasarā staigā pa zāli basām kājām, lasa pienenes un iepin tās savos puiciski izspūrušajos matos. Es gribēju pieiet viņai klāt un apskaut, pateikt cik ļoti es viņu mīlu, cik daudz viņa man nozīmē, taču es nevarēju, manas kājas bija kā ieraktas zemē, es mēģināju pasaukt Zani, bet man nebija arī balss, es mēģināju kliegt, taču viss, kas nāca ārā no manas mutes bija pretīgi sēcoša skaņa. Kaut kur tālumā zvanīja telefons, es spēju atbrīvot savas kājas un skrēju pie Zanes. Es pamodos ar kliedzienu uz lūpām, es kliedzu viņas vārdu. Zvanīja telefons. - Novikova kungs, es pat nezinu kā jums to pateikt, mūsu pacientei radās komplikācijas, tika atklāta vēl viena iekšējā asiņošana un mēs veicām atkārtotu operāciju ko paciente diemžēl nepārdzīvoja. Man ļoti žēl.
Noliku klausuli, man likās, ka es vairs nekad nespēšu raudāt, likās, ka kādu nedēļu atpakaļ es jau visu esmu izraudājis, vairs nebija nekāda šķidruma organismā ko raudāt, taču tagad asaras sāka plūst straumēm, bez skaņas. Es bez spēka atkritu uz gultas malas. Galvā sāka svaidīties bērnības apmātība ar pašnāvību. Pamatskolas gados es katru dienu iztēlojos kā iztukšoju tēva bises saturu savā galvā, pakaros vecajā ozolā pretī mājai, ieduru sev virtuves nazi dziļi vēderā. Ar šīm domām ar laiku es biju samierinājies un sadzīvojis, bērni savas problēmas pārdzīvo savādāk, taču tagad es atkal redzēju to ainu kā es karājos koka zarā pretī mājai un mamma, to redzot, pirmo reizi savā mūžā pārdzīvo par mani. Mēģināju nopurināt no sevis šo redzējumu, vannas istabā skaloju seju aukstā ūdenī un, pacēlis galvu, atspulgā ieraudzīju briesmoni. Seja pārgriezta dusmu grimasē, kas attālināti atgādina traku smaidu, izbolītas sarkanas acis un bāla sejas āda. Es saģērbos un devos ārā.
Kamēr es galvā pārcilāju visu notikumu gaitu, mēģinādams vismaz kaut ko sakārtot, kājas mani atnesa pie astriņas. Es apsēdos pie stūres un aizsmēķēju. Uz ielas bija kaut kāda kustība, jaunieši bariņā dzēra alu, vecmamma čībās nesa ārā miskasti, suns skaļi rēja uz kokā sēdošo kaķi. Dzīve turpinājās, visi apkārt turpināja dzīvot it kā nekas nebūtu noticis, es biju vienīgais, kuram dzīve bija apstājusies. Atpakaļskata spogulī redzēju, ka Viktors tuvojas savām mājām. Es izkāpu no mašīnas un pasaucu viņu: - "Jaunais cilvēk, jūs nevarētu atnākt palīdzēt, man riepa izlaida gaisu, mugura sāp, nevaru rezerves riteni no bagāžnieka izvilkt". Es stāvēju nodūris galvu, it kā skatoties uz riteni. Viktors piegāja klāt un ieraudzīja manu seju. -"Tas esat jūs.." viņš izdvesa, taču turpināt nepaspēja, ar plašu atvēzienu es triecu dūri viņam tieši sejā. Trāpīju labi, jo Viktors sabruka bez jebkādas skaņas. Es ātri atvēru bagāžnieku un iemetu viņu tur, tad ātri sēdos pie stūres un braucu prom. Man likās, ka neviens no apkārtējiem nepamanīja, kas bija noticis vai arī negribēja izrādīt to, ka redzēja. Visi turpināja darīt savu darāmo, jaunieši turpināja dzert alu, vecmamma jau bija iegājusi atpakaļ mājas un suns joprojām rēja uz kaķi kokā.
Es vienkārši braucu uz priekšu, īpaši nedomājot par to, kur es braucu un kāpēc. Pēc laiciņa es dzirdēju kustību bagāžniekā, tas mani uz mirkli atmodināja no murga, kurā biju iegrimis. Es ātri apturēju mašīnu ceļa malā, izlecu ārā, atvēru bagāžnieku un ar kāju neskaitāmas reizes iesitu tam, kas atradās bagāžniekā. Aizvēris bagāžnieku es aizsmēķēju un nopētīju, kur es atrodos. Izrādījās, ka es biju ceļā uz savām lauku mājām. Bērnībā vecākiem piederēja lielas meža platības un apkārtējā teritorijā atradās tikai trīs mājas, viena no kurām - tukša. Vairākas minūtes braucot pa gandrīz nesaredzamu meža ceļu, es apstājos. Izvilku Viktoru no bagāžnieka, viņš vēl bija dzīvs. Nez kāpēc es nopriecājos no šādas ziņas un ar savādi trakoti entuziasmu ķēros pie Viktora piesiešanas pie koka. Astriņā atradās vairāki līmlentes rituļi ar ko es pārtinu Viktoru kā mūmiju, reizē piesienot viņu pie koka.