Kopš pēdējās reizes, kad biju slimnīcā, mašīna bija palikusi autostāvvietā pie tās. Es negāju iekšā pie Zanes, es vēl nebiju ticis skaidrībā ar savām domām, nebiju nomierinājies, nebiju gatavs skatīties viņai acīs un baidījos, ka Zanes mamma atkal būs tur. Es nezināju ko teikt. Ne vienai no viņām. Tā vietā es ļāvos dusmām. Sēdos pie mašīnas stūres un devos uz fotogrāfijas otrās puses norādīto adresi. Es nobraucu garām viņa mājai. Tā bija līvānu tipa mājiņa, aplikta ar sarkanajiem ķieģeļiem. Es sapratu, ka nedrīkstu atstāt savu mašīnu mājas tuvumā, sarkana mersedesa kupeja nav tā neievērojamākā mašīna dzīvojamā kvartālā, īpaši, ja tas puisis bija vainojams Zanes sakropļošanā un tas tiešām bija saistīts ar manu darbu. Atstājis mašīnu kvartālus trīs no mājām es vairākas reizes nogāju garām gar namu, ar pietiekoši ilgu laika intervālu, lai nekas nešķistu aizdomīgi. Pa logu redzēju sievieti ap gadiem piecdesmit un meitenīti pamatskolas vecumā. Pašu puisi neredzēju. Viktors. Tā bija rakstīts otrā pusē fotogrāfijai. Viņš bija pietiekoši jauns, lai tā sieviete būtu viņa māte un mazā meitene vai nu māsa vai nu meitiņa.
Sapratu, ka man nav vērts vēl vairāk grozīties ap māju, jo tas būtu aizdomīgi, ja ne tā sieviete mani ievērotu, tad kāds no kaimiņiem gan. Es aizgāju atpakaļ uz viesnīcu un sazvanīju savu draugu kopš vidusskolas laikiem. Savā laikā es Mārtiņam biju aizdevis pietiekoši lielu naudas summu, bez procentiem, biznesa uzsākšanai un Mārtiņš man izpalīdzēja ar lielāko prieku, bez liekas muldēšanas. Es teicu, ka viņa mašīnu atdošu pēc nedēļam divām, maksimums. Pelēks Opel Astra caravan bija daudz neuzkrītošāks braucamrīks, uz tādiem neviens īpaši neskatās, pat tad, ja tas ilgstoši atrodas vienā vietā.
Savu jauniegūto braucamrīku novietoju pretī Viktora mājai, nedaudz ieslīpi, lai liktos, ka esmu atbraucis pie ģimenes pretējā mājā. Pa ceļam uz savu slēpni biju iebraucis mājās, ātri ieskrēju mājās un paķēru mazo teātra binokli. Zane to nereti izmantoja operā, lai labāk apskatītu kādu no aktieriem un pasmietos par viņa uzspīlētajām trennūzenēm vai ko citu. Zanei bieži patika apsmiet dažnedažādus cilvēkus, pārdevējus, automašīnu vadītājus, vienkāršus garāmgājējus. Man tas likās ārprātīgi mīļi.
Viktors atgriezās mājās ap pulkstens vienpadsmitiem. Es gandrīz nenovaldījos, lai izlektu no mašīnas un sistu viņam pa seju. Pēc nama iedzīvotāju sveicināšanās es sapratu, ka viņš tiešām dzīvo ar savu mammu un, ka jaunā meitene ir viņa māsa. Es nespēju atrauties no viņu pētīšanas. Mamma noskūpstīja Viktoru uz vaiga, bet māsa tikai nedaudz pamāja ar galvu uz viņa pusi. Man tas viss šķita ārkārtīgi aizraujoši, es brīnījos kā līdz šim nekad nebiju tik ļoti pētījis cilvēkus, kā filmu es skatījos kā šī trijotne ēd, kā runā, kā nedaudz ķīvējas un smejās. Kad mājā izdzisa visas gaismas, es izjutu kaunu. Tā nebija tāda kauna izjūta kā skolas laikos pētot meiteņu ģērbtuves, brīdī, kad tevi pieķer skolotāja, drīzāk es jutos, ka esmu kaut kā iejaucies Viktora ģimenē. Pēc laiciņa kauna izjūta, nez kāpēc, ņēma virsroku pār dusmām, es jau taisījos braukt prom, kad ieraudzīju kā Viktors slepus iziet ārā pa durvīm. Es viņam sāku sekot. Galvā grozījās dažādas ainas no detektīvu filmām, dažādi padomi kā uzvesties, lai tevi nepamana, es vilkos iepakaļus Viktoram, šķērsoju ielu, gāju pretējā ielas pusē, atpaliku kādu kvartālu un tad atkal skrēju viņam pakaļ, lai nepazaudētu, viņu, lai redzētu, kur viņš dodas.
Pēc kādām minūtēm piecpadsmit Viktors iegājā kaut kādā vietējā rajonā bārā - ieskrietuvē. Vēl kādu stundu es stāvēju pretējā ielas pusē, nedaudz slīpi pāri ielai, aiz neliela žoga un gaidīju, kad Viktors iznāks. Es nosalu un sāku smieties pats par sevi. Vai tad es esmu kaut kāds varonis - atriebējs, ko es darīšu, kad Viktors iznāks, sekošu viņam un tad ieduršu viņam kaklā adatu kā seriālā Dexter un tad noslepkavošu viņu un sadalītu līķi ielaidīšu Daugavā? Man tas viss likās muļķīgi. Es pamāju ar roku garām braucošam taksim un devos uz viesnīcu. Es neesmu nekāds varonis, tā nav nekāda filma. Viņš ir dzīvs cilvēks, es viņam nevarēšu pat pirkstu piedurt.
Nākošajā rītā es pamodos ļoti agri, iztīrīju zobus un devos uz savu slēpni astriņā. Viss rīta rituāls bija tāds, it kā es dotos uz darbu. Es nejautāju sev kāpēc es tā daru, es vienkārši darīju to, kas man bija jādara, to, ko es zemapziņā biju nolēmis darīt..
