Svētdienas rītā mani pamodināja zvans pie durvīm. "Atkal jau kaut kādi aptaujātāji vai kartupeļu tirgotāji" es nodomāju. Tā bija kaimiņiene no pirmā stāva, viņa skraidīja pa visiem dzīvokļiem un lūdzās, lai šodien savas ka-kas nesam ārā, uz darbu vai kaut kur, ka tik ne šeit, viņai esot pods aizdambējies un nu tas izskatās kā pats Vezuvs, ar visiem skaņas, smakas un krāsas elementiem.
Devos uz centru, bija plāns normāli pakomunicēt un nedzert neko vairāk par vienu siltu kokčiku. Sarunas raisījās es jau attapos kaut kādā centra "gadjužņikā" un dzēru šņabi ar alu. Nesaprotu es latviešu dzeršanas kultūru, piektdien visi piekožas kur nu kurais un cik nu saviesīgi, sestdien pamostas jau vēlā pēcpusdienā un svētdien jau dara lietas, kas nu ir jādara brīvdienās. Visas brīvdienas cauri un atkal jāiet uz darbu. Visa bezjēdzība dēļ piektdienas dzeršanas. Kāpēc cilvēki nevar saviesīgi pavadīt dienu - sestdien? No rīta apdarīt darbus, sagatavoties, ierasties pie čoma vai draudzenes un izcept viņiem brokastu pankūkas, apspriest izlasītās grāmatas vai redzētās filmas. Kas tur īsti ir ar to piektdienu?
Šņabis vedina uz sentimentu, bērnības un agrās jaunības atmiņām, kā viena no tādām ir belaši. Pirms vilciena vēl ir laiciņš, vilcienā var būt kāda jauka meitene, ar kuru, ja ne pārgulēt, tad vismaz parunāties pusotru stundu līdz pašām mājām. Kabatā divdesmit santīmi. Tieši tik maksāja belašs. Un tieši tik maksāja kožļenes. Izvēle - pusotra stunda ar kurkšķošu vēderu, bet smaržojošu muti vai pusotra stunda apmierināta smīna un nekādas komunikācijas un kur nu vēl iespējamā seksa.
Belaši bija fantastiski, nesaprotu tos hotdogu un čīzburgeru ēdājus - fantastiski belaši, silti, kūpoši, trekni. Vajadzība uz tualeti, nē, ne jau belaši, pa maziņam, ieeja divdesmit santīmi, vinā monētā. Sīcene bija, bet nebija tieši divdesmit santīmu. -"Priecīgus Ziemassvētkus!" noteica pilnīgi nepazīstama meitene, pat bez smaida uz lūpām. Mēs abi bijām apstulbuši. Kad tev pēdējo reizi ir kaut ko devusi pilnīgi nepazīstama meitene pilnīgi neko neprasot pretī? Es apstulbu tik ļoti, ka pat negaidīju kamēr viņa beidz savas darīšanas, lai pateiktos vai iepazītos. Vienkārši aizslāju prom ar smaidu uz lūpām. Nē, īstenībā smaida nebija, tas vienkārši romantiskāk izklausās, patiesībā seja bija tāda pati it kā es tikko būtu ieraudzījis cilvēku ka-kājam uz Pēterbaznīcas gaili.
Mājās labi pavadīta laika sajūta, vēl nedaudz vīna un vēderā sāka rosīties žurkas gabaliņi no apēstā belaša. Par kaimiņieni no pirmā stāva atcerējos tikai brīdī, kad jau vajadzēja nolaist ūdeni. Ko nu, nenoskalot nevar, būs nelaba smaka, pārāk nelaba, žurka nebija svaiga, ar karotīti grābt ārā un mest miskastē, apsegt ar avīzīti un gaidīt rītdienu? Neko darīt, tas mēsls jau nav apzīmogots, nekur nav rakstīts, ka tas ir no piektā stāva un, ka tas ir mans.
---------x---------
-"Tā vecā kaza tā arī nesamaksāja" nodomāja Pēteris un ielīda pagrabā. Viņš Taņai nomainīja visas trubas, uztaisīja remontu, visa jauna santehnika, viņa paša materiāli, bet vecā kraņa tikai pukst par to, ka bērni jāsagaida, šie samaksāšot. Jau divas nedēļas samaksāšot. Pēteris zināja ko darīt, viņš ielīda pagrabā, atskrūvēja dažas trubas un vienā iebāza piepūstu prezervatīvu, tie var izturēt ūdens spiedienu līdz pat divu stāvu augstumā. Tā nu Taņa skraidīja visu dienu pa visiem kaimiņiem lūdzot žēlsirdību, lai neizmanto tualeti. Un lielākā daļa tāpat gāja, vai nu aizmāršība vai nu pilnīga vienaldzība, neviens jau neatzīsies un nevienu nevar pieķert. Bet Taņas bērni atbrauca ar mazbērniem un šie dzenāja brūnos kuģīšus pa visu istabu.
Pēteris saņēma īsziņu no Taņas. Neviens nevar zināt ko viņa tur uzrakstīja, taču Pēteris atbildēja ar intīmu vārdu piesaukšanu un vakarā devās pie Taņas. Ar puķēm, kortelīti un šokolādi.
