Gribēju uzrakstīt par to cik kaķim ir labi, kad tas ieritinās siltā dūnu segā, cik patīkami, kad kaķis, noskrējies pakaļ folija kamolītim uzkāpj tev uz krūtīm, murrā un ar ķepiņām mīņājās kā mazs kaķēns mātes pupu piena meklējumos. Gribēju uzrakstīt par to cik labi ir grauzējam, kad tas uzvij sev migu no svaiga siena un piespiežas savai dzīvesbiedrei. Gribēju uzrakstīt cik labi ir vēlā vakarā braukāt ar mašīnu pa pilsētu un vērot naksnīgo Rīgu ar visu labo un slikto, kas tajā ir un blāvajām ielu apgaismojuma uguntiņām. Bet nevaru.
Gribēju uzrakstīt par to kā fizisks darbs padara cilvēku gaišāku, ne filosofiskās pārdomas, ne skraidīšana ofisā, bet vienkāršas lietas, kā piemēram, lapu grābšana un smiltsērkšķu lasīšana. Gribēju uzrakstīt par to kā bērnībā mežā strādāju, par motorzāģa un skaidu smaržu, par dedzinātu egļu zaru smaržu, par zābakiem ar dzelzs purngaliem un par skābu kāpostu zupu ar sīpoliem, pārnākot mājās. Bet nevaru.
Gribēju uzrakstīt par svaigi slaukta piena smaržu un garšu, par pirmpienu, par visiem tiem rītiem, kad agri cēlos augšā un gāju slaukt govi, kura mani modināja ar asu astes vēzienu, kas nakti ir gulējusi lielā pļeckā, sejā, par to kā ar zābaku dzenāju cūkas, kamēr tīrīju aizgaldu un cūkas tajā brīdī man grauza purngalu un koda biksēs, par to kā es vēmu no pārpūles, kamēr ar iskapti pļāvu pāraugušo āboliņu, man vajadzēja turēt līdzi vīriem. Bet nevaru.
Gribēju uzrakstīt par pirmajām intīmajām attiecībām svaigi pļautā siena kaudzē šķūnī, par to cik dziļi mēs abi iegrimām sienā un nevarējām tikt ārā, par to rudmataino meiteni, kura mani cienāja ar sarkanajām jānogām un es viņai pretī devu pienu, jo nekā cita man nebija, gribēju uzrakstīt par to cik tas viss bija labi, vienkārši un skaisti. Bet nevaru.
