Tiesniesis. Turpinājums 2

Viens bija skaidrs, spriedums bija šķiršanās lietā. Kārlis tādā ziņā bija diezgan populārs. Viņa spriedumi šķiršanās lietās, maigi sakot, atšķīrās. Iespējams tāpēc, ka viņš bija viens no retajiem tiesnešiem vīriešiem tiesu sistēmā vispār. Tas bija gan zināms pluss, kas retāk, gan arī liels mīnuss. Viņš vienmēr tika stutēts priekšā, jautājumos, kas attiecās uz āru. Nu, ka nav jau tik traki, ka visi tiesneši ir sievietes un spriedumi var būt tikai tik kvalitatīvi un taisnīgi, cik to spēj sievietes. Šī atšķirība pat nav saistāma ar seksismu vai sievietes vietu virtuvē, taisot sviestmaizes. Vienkāršā izpratnes, pieredzes un emocionālā atšķirībā. To gan tāpat ir jāslēpj, kad tas ir iespējams. Tāpēc nereti tieši viņš parādījās kā tiesas seja. It kā, redziet, pie mums ir viss kārtībā, mūs vada vīrietis. Kolektīvā gan viņš nebija diez ko mīlēts, jo tomēr bija vīrietis. Retais vīrietis starp daudzām sievietēm. Vīrietis. Ar visām savām iegribām, replikām, skatieniem, sarunām, kas pārvērtās flirtā un jokiem. Muļķīgiem, uz seksu balstītiem jokiem. Starp sievietēm, kurām ne vienmēr intīmā ziņā viss bija kārtībā. Procentuāli tāds disbalanss starp nodarbināto sieviešu īpatsvaru un neveiksmīgām vai nekad nenotikušām laulībām, šķiet, ir tikai divās profesijās – skolotāji un tiesneši.

Viņa popularitāte gan nebija balstīta uz to, ka viņš ir retais tiesnesis vīrietis, bet gan uz to, ka šķiršanās lietās viņš atbalstīja vīriešus. Neatkarīgi, vai strīds bija par naudu, īpašumiem vai bērniem. Gandrīz kā iedzimts naids pret sievietēm, kas meklē labturību no vīriešiem. Pat, ja nemeklē, noteikti, ka viņa ir līdzatbildīga pie laulības šķiršanas un šajā vainas dalījumā lielākais procents vienmēr ir sievietes pusē. Tā viņam šķita, tā viņš dzīvoja un tā viņš darīja savu darbu. Un nav nekāds brīnums, ka šāda viņa nostāja atšķīrās no citiem tiesnešiem un citiem spriedumiem. Paziņu lokā, pēc vairākiem grādīgajiem dzērieniem, viņa runas par laulību institūta arhaiskumu, neatbilstību mūsdienām un to, ka sieviešu tiesību aizsardzība ir pārvēlusies pāri vilnim un ir iestājusies reversā situācija, tāpat kā ar nēģeriem štatos, reversais rasisms, tiesību aizsardzība, kas pārvēršas par izspiešanu, bija neapturamas.

-          -   Un es neticu, ka Džonijs Deps sita to sievieti! Viņa to visu ir safabricējusi, lai viņš būtu vainojams un, lai viņa no tā visa gūtu materiālu labumu. Un tu viņai neko neizdarīsi, viņa ir skaista sieviete, kuru it kā sita, viņa dabūs naudu un.. Un viņiem tur vispār tāda jocīga lieta, ir kāds pamanījis, ka slavenu aktieru vai sportistu bijušās sievas it kā kotējas starp bagātajiem vīriešiem? Kas var būt lielāka trofeja tev blakus, ja ne paša Depa bijusī sieva!? Un tā viņai būs nauda un vēl bagātāks nākošais vīrs. Kur nav izdevīgi, ko?

Kad vīrieša nedaudz rūgtā, nedaudz dārdošā, ar dažām ķērcošām notīm, balss nolasīja kādu desmito sprieduma motīvu daļas teikumu, telpa novibrēja. Klusa, elektriska vibrācija satricināja telpu un Kārli. Viņš juta vēl kāda cilvēka klātbūtni. Kāda cilvēka, kas bez skaņas viņam tuvojās. Nekas par to neliecināja, pilnīgi nekas, ne soļi, ne smaržas, ne skaņas vai balss, nekas, bet viņš juta, ka tā ir sieviete. Sieviete, kas bez skaņas viņam tuvojās. Sprieduma lasīšanas skaņas attālinājās, kad kāds atpogāja viņam bikšu priekšu. Nebija tā, ka tas vīrietis bija fiziski kaut kur tālāk, vienkārša koncentrācijas nobīde uz kaut ko svarīgāku. Kad kāds tev, kad tu esi ar aizsietām acīm un piesiets pie krēsla, attaisa bikses, ir daudzas reizes svarīgāk nekā kaut kāda sprieduma lasīšana.

Līdzīgi kā jaunībā, operas namā, ar viņa zarnu traktu, tas nebija viņš, kuram bija erekcija. Nē, nu bija viņš, bet ne viņš. Tas, protams, bija viņa loceklis, bet ne viņš lika tam piebriest. Kārlim joprojām tikai likās, ka tā bija sieviete un sievietes mute, kurā atradās viņa loceklis. Nekas par to neliecināja tā, ka nevarētu sajaukt un par to varētu būt kaut kādā mērā pārliecināts. Jo vairāk viņa ķermenis saspringa aiz satraukuma un uzbudinājuma kulminācijas, jo vīrietis skaļāk lasīja spriedumu. Ne kliedzot, bet tā, lai noteikti var dzirdēt, ņemot vērā visus apstākļus. Viņi beidza kopā. Viņš mutē, cerot, ka viņai, un viņš nolasot pārsūdzības termiņu un kasācijas sūdzības iesniegšanas termiņu.

Turpinājums sekos..

Tiesniesis. Turpinājums 1

Ir grūti izsekot laika plūdumam, kad esi ieslēgts mazā, tumšā telpā ar ļoti nelielām kustēšanās iespējām. Un apgrūtinātu elpošanu. Pat desmit minūtes var šķist kā vesela mūžība, tāpēc Kārlim bija grūti noteikt, cik ilgu laiku viņu veda. Likās, ka ļoti ilgi, taču šī sajūta varētu būt mānīga. Lai nu kā, mašīna apstājās un kādu laiku nekas nenotika. Ne sarunu, ne kustību, nekādu skaņu. Nekā. Nez kāpēc nekā ir vēl baisāk. Tajos nekā brīžos cilvēks paliek pats ar sevi un savām domām. Un reti kas var būs baisāks kā paša domas situācijās, kuras tu nevari iespaidot. Kārlis sāka trīcēt. Ne no aukstuma, bet trīcēt tā, ka viss ķermenis ir sasprindzis un nelielas trīsas skrien no krūtīm uz perifēriju. Likās, ka tas nav viņš, kas trīc. Tas ir – viņš, bet ne viņš, ne apzināti, ne kontrolēti, kad kaut kas notiek ar tavu ķermeni, bet tu to nevari ietekmēt un pat negribi, lai tā būtu un notiktu.

Kā toreiz, ka Kārlis vēl nebija augsti godājamais tiesneša kungs, bet gan tiesību students, kurš na haļavu dabūja biļetes un pirmo reizi mūžā gāja uz operu. Protams, nedaudz kavēja, nedaudz steidzās un bija nedaudz izsalcis. Studentam pirkt ēdienu Operas namā ir pilnīgi neiedomājami. No naudas dedzināšanas būtu lielāks gandarījums. Tāpēc viņš izdzēra puslitra ūdens pudeli un cerēja, ka ūdens kuņģī nomāks izsaukumu. Daļēji tā arī bija, taču pēc pusstundas mūzikas klausīšanās, brīdī, kad skanēja uvertīras spilgtās melodijas krasākais kontrasts un dziļākais emociju lādiņš, viņa kuņģis ieskanējās. Priekšā sēdošās sirmās kundzes uzreiz pagriezās pret Kārli un paskatījās tā.. Nē, neko neteica, operas laikā ir ārkārtīgi nepieklājīgi sarunāties, taču skatīties ar aizvainojumu un gandrīz naidu, to gan var. Kundzītes izskatījās pēc īstām operas pazinējām, ar operas apģērbu, kas pirkts tikai vienam mērķim, ar stundām gariem stāstiem. Pat īpaši veidotu frizūru pāris stundu mūzikas baudīšanai. Viņas uz Kārli paskatījās tā, it kā viņš būtu aizdedzinājis viņām matus, nogalinājis sunīti un pametis viņu mazmeitas. Stāvoklī. Sabojājis ne tikai mirkli, bet visu dzīvi. Bet tas taču nebija viņš. Nē, nu bija, bet taču nebija. Kā cilvēks var ietekmēt šķidrumu un gāzu kustēšanos organismā? Jā, viņš varēja ātrāk pamosties, paēst, neskrienot tikt līdz operai un nevienu netraucēt, bet vai darot kaut ko vienu, neapzinātu, tu vari skaidri un nepārprotami zināt kā tas ietekmēs kaut ko citu?

Trīcēšanu un atmiņas par operas pazinēju nicinošajiem skatieniem pārtrauca bagāžnieka atvēršanās un auduma gabals, kas tika iebāzts viņam sejā. Vai uzvilkts uz galvas, īsti nevarēja saprast. Viņu sagrāba aiz rokas, izvilka un iesēdināja krēslā. Auduma gabali apskāva viņa roku locītavas un potītes. Tiesnesis. Apgabaltiesas tiesnesis. Piesiets pie krēsla, ar lupatu sejā, kas nedaudz smaržoja pēc jasmīniem. Varētu šķist, ka Latvijā tā nenotiek, varbūt tikai filmās, bet te nu viņš bija - sasiets, atvests, neko neredzošs un viens. Viņš juta, ka uz viņu skatās. Tikai sajūta, nekas neliecināja, ka viņam blakus kāds būtu. Tikai pēc kāda laika viņš saklausīja soļus. Tie netuvojās, drīzāk riņķoja un nedaudz attālinājās, kas liecināja, ka uz viņu tiešām kāds skatījās. Viņš klausījās soļos, nelielā klaudzēšanā un maigā švīkstoņā gar grīdu. Tieši pie diviem simtiem soļu, viss apklusa. Pēkšņais klusums viņam lika nedaudz sarauties. Tāpēc klusumu griezošā balss vairs nelikās tik pēkšņa un nepatīkama. Pat nedaudz glābjoša.

-         - Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija šādā sastāvā..

Ir ļoti grūti aprakstīt balsi. Aprakstīt cilvēku ir vieglāk, vizuālās īpašības ir vieglāk uztveramas par audiālām. Lai nu kā, balss, kas pārtrauca klusumu skanēja nedaudz rūgti, nedaudz dārdoši, ar dažām ķērcošām notīm. Ne nepatīkami. Tikai pēc tās nevarēja identificēt personu, varēja pateikt tikai to, ka tas ir vīrietis. Vīrietis, kas lasīja spriedumu. Kārļa spriedumu.

-        - Tiesa, noklausījusies pieteicējas paskaidrojumus, un pārbaudījusi lietā esošos rakstveida pierādījumus, atzīst, ka pieteikums ir pamatos un apmierināms.

Lai arī viņš saprata un zināja, ka tas ir viņa paša rakstītais spriedums, viņš nespēja atcerēties pašu lietu. Nebija nekādu atmiņu par lietas dalībniekiem. Nekādu.

Turpinājums sekos..

Tiesnesis

Brīdī, kad mašīnas bagāžnieks aizvērās, Kārlis visvairāk nožēloja šīs dienas šlipses izvēli. Ja viņš būtu izvēlējies nedaudz jauneklīgāko, melno, plānāko šlipsi, šīs biezās, plātās, dzeltenās vietā, varbūt viņam būtu nedaudz vieglāk elpot. Pārāk daudz materiāla viņa mutē. Un priekš kam vispār šlipse, vajadzēja kā Ansim, no rajona tiesas, kurš tiesas sēdi apmeklēja pilnīgi kails, zem mantijas, protams. Lai gan derības ir derības, kas nav jāpataisa par normu. Jo īpaši tāpēc, ka Kārlis tomēr ir apgabaltiesas tiesnesis. Tas taču ir kaut kāds sasniegums un bonusa punkts prestižam. Reputācijas viens no augstākajiem plauktiņiem, tā teikt.

Papildu nožēlai par šlipses izvēli, elpas trūkumam un kaut kam asam, kas dūrās viņa nu jau sirmi kailajā galvvidū, Kārlis attapās, ka lūdz Dievu. Viņš apmulsa no tik muļķīgas atskārsmes. Septiņus gadus studējis, balstīts uz loģiku un saprātu, izlasījis vairākus simtus zinātnisku traktātu un pētījumu, ar ļoti lieliem aizspriedumiem pret jebkāda veida ticību tam, ko nevar redzēt, dzirdēt un galvenais – pierādīt. No otras puses, diezgan loģiski, kam vēl šajā brīdī lūgt palīdzēt? Muļķīgi cerēt, ka policijas darbinieki apturēs transportlīdzekli un viņu izglābs – jā, bet lūgt palīdzību? Kam? Paziņam prokuroram, kurš šobrīd jau noteikti ir izdzēris otro rīta kafiju ar jumtiņu? Viņš pat nenojauš, kas ir noticis. Mammai? Ko tad viņa izdarītu, pat, ja sadzirdētu Kārļa lūgumu pēc palīdzības? Ar savām vecajām, pietūkušajām kājām skrietu līdzi mašīnai un kliegtu, lai kāds izglābj viņas dēlu? Laikam jau nav nekā nosodāma, ka šādos brīžos pat tie, kas netic, sāk lūgt.

Pie viena nožēlas viļņa, vai varbūt tāpēc, ka īsti nav citu ko darīt, guļot sasietam mašīnas bagāžniekā, Kārlis nožēloja arī visu pārējo. Karjeras izvēli. Visus tos brīžus, kad strādāšanas un mācīšanās vietā viņš skatījās muļķīgas bildītes internetā un sarakstījās ar ne visai glītām meitenēm, lai tiktu pie seksa. Pie lielākas motivācijas esamības, viņš noteikti būtu kļuvis par advokātu. Kaut gan – kāda starpība? Nu labi, iespēja tikt pie lielākiem ienākumiem, administrēt maksātnespējas lietas, labāks kabinets un smukāka palīdze, bet lielos vilcienos, vai tā tiešām ir tik liela atšķirība? Šobrīd viņš vismaz var pazemot tos lecīgos advokātus, kas pārvietojas dārgos auto, valkā glaunus uzvalkus un apmeklē manikīra salonus. Tiesas sēdē viņš bija Dievs. Cilvēki satraucās pirms runāt ar viņu, viņu dzīves aspekti bija Kārļa rokās. Nē, šo izvēli viņš nedrīkst nožēlot.

Sievas un bērnu neesamība. Šī ir tā dzīves izvēle, kuru Kārlis apšaubīja visbiežāk. Un, jo ilgāks laiks bija pagājis kopš viņa dzimšanas, jo biežāk viņš šaubījās, ka ir izdarījis pareizo izvēli. Jā, ja loģiski visu saliek pa plauktiņiem, tad “+” pie būšanas vienam ir vairāk, taču šis ir tas dzīves aspekts, kuru ne vienmēr var izlīdzsvarot ar loģiku un plusiem, emocionāls jautājums, kas liek apšaubīt acīmredzamo. Vai tiešām viņš ir redzējis lieliskus piemērus laimīgām laulībām? Kāpēc viņš pats nevarēja būt tas piemērs citiem? Vai viņš spētu būt uzticīgs un laimīgs? Vai viņš vismaz ir mēģinājis un izjutis, kā tas ir, vai tikai izdarījis pieņēmumus? Kā būs ar dziļākām vecumdienām, cik vientuļš viņš būs, salīdzinot ar precētajiem un tiem, kuriem ir bērni? Vai bērna apciemojums reizi divos mēnešos tiešām mazinātu vientulību? Un kurš vispār teica, ka vecumdienas ir priekšnosacījums vientulībai? Vissmagākais arguments viņa nožēlai bija iespēja pēc laulībām nomainīt uzvārdu. Kālis Pipka tomēr nav labākais uzvārds augsti godājamam apgabaltiesas tiesnesim. Bet vai uzvārda maiņa uz sievas uzvārdu nav tā kā vājuma pazīme un vīrišķības trūkums? Vai tādā veidā viņš nekļūtu vairāk līdzīgs savām kolēģēm tiesnesēm? Kārtējā tiesas bāba, tikai ar pliku galvas vidu.

Turpinājums sekos..

Neviens nav pelnījis.

Dzimtas mājas. Tās tumšās aprises bija saskatāmas, tikko pārkāpjot apkaimē vienīgajam kaln-veidīgajam uzkalniņam. Pierastās sētas gaismas un ikdienišķās rosības vietā attāli blāvoja gaisma tikai virtuves logā. Blāvs gaismas pleķis tumšajā, meža ieskautajā bļodā liecināja par kaut ko nelabu. Ne jau atklātām briesmām vai noteiktām un neizbēgamām nepatikšanām, tikai kaut ko nelabu, sajūta, kas nemanot iezogas galvā, atstājot rūgtuma un nolemtības piegaršu mutē. Ierastās prieka un sveiciena pilna rējiena vietā suns pats nebija izlīdis no būdas. Klusums tikai pastiprināja nu jau nobriedušo. Vaļējās ārdurvis un rūgtuma smārds, kas veļas pāri slieksnim. Saplēstas pudeles lauskas. Smagās koka durvis pavērās tik daudz, lai iebāztu roku un atdūrās. Dzeltenās gaismas strīpa izlija priekšnamā, atklājot skatienam sasprēgājušo un apdrupušo betona grīdu.

- Tikai neuzkāp uz pautiem!

     Kliedziens nodārdēja, satricinot dzelteno gaismas strīpu un tumsu ap to. Šķita, ka betona grīdā parādījās vēl viena plaisa un vēl viena plēksne atvienojās no cietās pamatnes. Nācās papūlēties pirms durvis atvērās pietiekoši, lai tajā šķirbā ielīstu kalsns pusaudzis. Viņš sēdēja galda galā, it kā paslēpies, aiz milzīga metāla katla. Viņa rudā bārda spīdēja, noklāta tauku un asins pikučiem. Kaut kas līdzīgs smaidam atsedza reto un dzeltenīgo zobu rindu. Acis mirdzēja vēl trakāk nekā bārda.

-     - Dēls! Nāc iekšā, apsēdies, parunāsim.

-     - Varbūt nevajag?

-     - Pastum nost to mēsla gabalu un nāc tik šurp. Tikai neuzkāp uz pautiem. Tas nav forši.

Bez miesas gabala, kas gulēja pie durvīm, virtuvē atradās vēl divi ķermeņi. Sūds zem izlietnes. Uz galda kādas piecas aizdzertas pudeles. Metāla katlā skābu kāpostu zupa. Neliedzot sev to prieku, viņš grāba kāpostu masu ar roku un burtiski spieda sev to mutē. Pārpalikumi lija un lidoja, daļa palika bārdas rugājos, daļa uz kādreiz baltā krekla, vēl nedaudz uz biksēm uz kurām rēgojās svaiga urīna traipi un tad uz grīdas. Starp galošām, kas citā dzīvē bija zābaki.

-     - Sēdies, sēdies, kā tev iet skolā? Varbūt tev kaut kā vajag palīdzēt? Tu zini, kā es mīlu tevi un tavu mammu?

Kāpostu žļuru viņš noskaloja ar šņabi. No kakliņa. Šķidruma burbuļošanu pārtrauca tikai skābā atrauga. Kā lauvu tēviņam. Skaļi un atklāti, visiem šķidrumiem lidojot un sajaucoties.

-     - Skaties, skaties uz šiem – ar savu strupo pirkstu viņš apvilka loku telpai – tā ir, ka nemāk dzert! Šie ir vāji cilvēki, dēls, tu zini, zini, kā es viņus nolauzu? Visus. Bet šie, šie domāja, ka es kaut kāds kantora žurka. Ņergas. Bet uz pautiem gan nekāp, to nav pelnījis neviens.

Einšteins

Modinātāja uzstājīgā pīkstēšana pārtrauca viņa kārtējo sapni par aizmukšanu no mājām un dzīvošanu mežā. Šie sapņi bija kā sava veida stāstu sajaukums par Tarzānu un Eda Staforda izdzīvošanu uz vientuļas salas Discovery kanālā. Tikai gadus divdesmit pirms pašiem raidījumiem. 

Kārlis piecēlās negribot, bet uzmanīgi, lai neiztraucētu blakus guļošo kaķi. Iešļūca biksēs, uzvilka pāri galvai vakar novilkto džemperi ar neskaitāmiem laika zoba izgrauztiem caurumiem un šļūca uz kūti. Ikdienas rituāls, kas nav gluži piemērots puikam, kas vēlas piedzīvot pirmo seksuālo pieredzi. Priekšauts, kas no piena un govs mēslu kombinācijas atgādina smagnēju vaskadrānu. Smaka, kas kļūst par tavējo. Plīša lācītis, kurā katru dienu iespricē siltu pienu.

Ceļš uz skolu. Ierobežots laikā, ne distancē un ceļu izvēlē. Katru dienu savs, katru dienu sava iekšējā saruna, katru dienu cits tēls, veiksmīgs, bez vaskadrānas. Sportists, biznesmenis ar sporta mašīnu. Divu draugu sarunas čaukstošo lapu skaņās. Nepiemēroti apavi, kas liek kājām aizķerties aiz katra ceļa negluduma. Rudens rītos gaiss jocīgi ož. Tāds trūdējuma un aukstuma radīts svaigums, apsalusi dubļu un atkritumu ķēpa, kas palīdz ceļot laikā un dimensijā. Izrauties. Aizmukt. Rudenī ir visvieglāk nebūt šeit un tagad.

Braucienu sporta kabrioletā saules apskautajos kalnos un to pavadošo smaidu pārtrauca fizikas skolotāja jautājums par pareizās formulas piemērošanu, lai atrisinātu kādu ļoti konkrētu uzdevumu. Par kādu ļoti teorētisku un praktiski neiespējamu situāciju.

- Kārli?

- Kā reiz teica Einšteins, tad iztēle ir svarīgāka par zināšanām. Zināšanas ir ierobežotas. Iztēle aptver visu pasauli.

Tas notika kā izrāvums no miega, izsauciens teikuma beigās, realitātes sitiens pakrūtē, kaut kas negaidīts, neizskaidrojams, kaut kas ko nevēlies piedzīvot un nevari izskaidrot, bet tad tas notiek.

Brīdī, kad Kārlis domās ielika punktu šī teikuma beigās un viņa balss radītie skaņas viļņi beidza klejot starp klases biedru rindām, viņš saprata, ka viņš tiks atpizdīts. Varbūt ne uzreiz, vēlāk, bet noteikti tiks atpizdīts. Ne jau tāpēc, ka kāds nepiekristu Einšteinam, vai uzskatītu šo apgalvojumu par nepareizu vai neiederīgu, pat ne tāpēc, ka viņš ož pēc piena lācīša un sapņo dienas laikā, bet gan tāpēc, ka atpizdīt vienalga kādu vajag, bet viņš tā kā pats uzprasījās. Tādējādi ir iekārotas lietas un to zina visi. Izvairīties no atpizdīšanas var tikai tad, ja runātājs ļauj visiem noprast, ka vienādi zemu vērtē gan savu, gan citu veselības un dzīvības. Tādos gadījumos iztēle ņem virsroku pār zināšanām un loģiku un var novilcināt neizbēgamo.

Par remontu un vecumu.

Jau vairāk nekā mēnesi, viss brīvais laiks man ir aizņemts ar remontu. Viens dzīvoklis, otrs dzīvoklis, viens objekts. Griesti, sienas, grīdas, krāsošana, špaktelēšana, ģipsēšana, iebūvējamās sistēmas, durvis, lamināts, linolejs, līstes, skrūves, dībeļi, tapetes, vadi, gaismas elementi. Nogurst neprātīgi, jo pilnībā ir izjaukts normāls strādāšanas / atpūtas režīms, taču man patīk. Patīk, ka sanāk, patīk rezultāts, patīk inovatīvi (priekš manis) risinājumi darba procesā, materiālu un tehnikas apvienojumi, ko tu iemācies pats, par ko tev veikalā pastāsta pārdevējs, ko runā citi cilvēki. No katra var iegūt kaut ko jaunu.
Latvijā "celtnieki" ir gandrīz vai bomži, sabiedrības uztveres ziņā. Dzer, netīri, slinki, pavirši, paņem kredītā X5, kamēr paši dzīvo "bomžatņikos". Liela daļa taisnības tajā ir un man liekas, ka pie vainas ir termiņi un slikta darba organizācija, pareizās pieejas trūkst. Apzināties darba apjomu, sastādīt darba plānu un sistemātiski visu darīt punktu pēc punkta. Nav jēgas procesa sākumā visu darīt skrupulozi, ja beigās (parasti redzamās daļas) tiek pabeigtas uz "bui - dui". Ja ir pareiza darba un laika organizācija, attiecīgs ekipējums un gandarījums par paveikto, tad arī neliekas, ka tu darītu kaut kādu otršķirīgu darbu. Tagad ir modē tas joks par darbu mcdonalds, senāk bija varens teiciens - ja nemācīsies, strādāsi par celtnieku. Taču par celtnieku nav nemaz tik slikti strādāt. Tas ir gana radošs darbs, reāli tverams darbs, acs un sirds jūt padarīto, gandarījums ir daudz lielāks par stundām ilgu sēdēšanu biroja krēslā, kad tu strādā, strādā, saražo veselu papīru kaudzi, nogursti no tik lielas strādāšanas, bet, kad apstājies un atskaties, reāli taču nekas nav izdarīts..
Vēl es nomainīju autovadītāja apliecību. Desmit gadi jau pagājuši kopš tās dienas, kad trīcošām rociņām un milzīgu smaidu sejā saņēmu šo brīnumu. Toreiz likās, ka tas ir manas dzīves lielākais sasniegums, uzreiz aiz iestāšanās augstskolā. Desmit gadi. Kā viens pagarāks brauciens. Tagad tikai iztērēta nauda, sliktas ziņas no ārstiem un sliktāka bilde jaunajās tiesībās. Pats process visādā ziņā ir gana ērts un ātrs. Ārstu komisija VC4 Brīvības ielā un pats CSDD. Komisijā acu ārsts, divi babuļi un psihologs/narkologs. Acu ārsts teica, ka ap 40 gadiem man varētu būt tālredzība. Ja pieplusojam klāt to, ko man teica, par prostatu, urīnizvadkanāliem, aknām un sirdi, ap 40 gadiem es apstāšos un sabrukšu. Saplīsīs visas manas detaļas. Un bail ir nevis par nāvi, lai arī tā apziņa ir visai neaptverama - kā tā, manis vairs nebūs!? Bail ir no novecošanas. Cilvēcīgas bailes nesavaldīt savu galu un sūdu griežamo. Nemaz nerunājot par briesmīgo smaku un trulu neprātu acīs, bezzobaino muti, pusmetrīgiem sēklinieku maisiņiem, gariem, sirmi - dzelteniem matiem ausīs un gudro dzīves mācīšanu, lai citiem nesanāktu tāda dzīve kā man.
Skaisti noveco tikai dažas kino zvaigznes un patiesi laimīgi cilvēki.
Gandarījums par paveikto ir lielāks par fizisko nogurumu.
Griestu problēmas atrisinās ar plānu ģipša putriņas kārtu.
Filosofiskas sarunas un dziedājumi, smērējot špakteli ar pirkstiem tomēr ir kaut kas nepārspējams.
Atrast prātīgus un čaklus cilvēkus ir praktiski neiespējami.
Tauku riņķis ap kuņģi ir kas daudz trakāks par vējdzirnavām.
Nekad neizrādi to, ka tev neveicas. Ar laiku no tevis atteiksies visi, pat pudeles brāļi un draugi.
Visi dzīves pārbaudījumi ir uztverami filosofiski.
Ja beidzas čeka lente pie kases - būs lieli sūdi.

Kā es ar zobu diegu cīnījos

Nav nekā briesmīgāka par zobārstu. Punkts. Ja manā dabā nebūtu dalīties ar novērojumiem par savām dzīves mocībām, es vairāk neko un nekad arī neteiktu. Es vēl tagad nereti atceros savu pašu pirmo zobārsti - kundzi gados ar milzīgām rokām un tukliem pirkstiem kā speķa sardelēm, kas visas desmit cenšas ielīst manā mazajā bērna mutē. Viņa rāva ārā, iespējams arī ārstēja, zobus armijniekiem, zaldātiem. Un man arī, ar tādu pašu attieksmi. Manas asaras tika apspiestas kliedzienu, pēc kura augums pats metās miera stājā, ar visām knīpstangām un vates tamponiem mutē.

Liekas, ka nepatikas pamatā ir apziņa, ka tevi nekad nepalielīs, tas ir, vispār neteiks neko labu. Pat proktologs var uzslavēt, ka pēc ārstēšanās kursa attiecīgā vieta izskatās labāk, kur nu vēl ķirurgs vai dermatologs vai pat dermatovenerologs var gavilējoši iesaukties - Hei, hei, draudziņ, tev vairs nepil! Taču zobārsts nekad. Tikai kariess, caurumi, smēķēšanas pleķi, slikti uzliktas plombas un sabojāta mikroflora. Es nemaz nedzirdu visu sarakstu, jo tajā brīdī ausīs sāk neprātīgi zvanīt tikai viens jautājums - cik tas viss maksās!? Tā vien liekas, ja ebreja un ukraiņa ģimenē piedzims bērns, viņš kļūs par zobārstu. Izcenojumi ir kosmiski, bet to es varu saprast, pēc zobārsta apraksta par tava mutes dobuma stāvokli, daudz bīstamāk ir rakņāties tavā mutē nekā miskastē pie Černobiļas AES atliekām vai puertoriķāņa transseksuāla vagīnā.

Un tas viss tikai tāpēc, ka pavisam nedaudz iesāpējās zobs.

Aizgāju, pamazām sāku sakopt un labot visu mutes dobumu, pēc vairākkārtējiem zobārsta aizrādījumiem, aizgāju arī pie higiēnista. Tagad vairs neizmanto sodas strūklu vai ultraskaņu, tas tagad esot kaitīgi. Brutāla skrāpēšana kā laukakmeni no sūnām atbrīvojot, tas esot tas, kas vajadzīgs. Pēc visas skrāpēšanas un pulēšanas sajūta tāda, it kā mutē būtu nevis zobi, bet gan šķirbains žogs, caur kuru pūš vējš un saldē smaganas. Pēc higiēnas sekoja lekcija kā kopt zobus. Kā vispār ir iespējams ievērot visus šos padomus? Kafiju, tēju, vīnu nedzert, nesmēķēt, tīrīt tā un šitā un pimpi mutē neņemt. Nē, nopietni, man viena sieviešu kārtas paziņa pārstāja to darīt pēc zobārsta ieteikuma. Izrādās viņi ir ne tikai maka tukšotāji, bet arī ģimenes pavarda izpostītāji.

Domāju pieturēties vismaz pie kaut kādas minimālās saudzības programmas un sāku lietot zobu diegu. Ak, šausmas! Aptin ap pirkstiem, atrodi pareizo leņķi kā iebāzt mutē un starp zobiem un centies. Lieki teikt, ka labi sanāk tikai ar pāris priekšzobiem, viss pārējais ir sastinguša āža murgi. Beigās tu attopies sasvīdis, atvērtu muti stāvot pie spoguļa ar izlobītām acīm, rokām nosiekalotām līdz elkoņiem, ziliem pirkstu galiem, apšļakstītu visu pusotra metra rādiusā ap tevi. Un tā vajag katru dienu. Vieglāk būtu katru dienu epilēt sev krūšu galus. Vismaz mazāk apkaunojoši.

Tā nu es nonācu pie jautājuma - es zinu, ka ir bērnu zobu diegi, ar kātiņu, kurā iestiprināts diegs, viss vieglai piekļūšanai un mazākam kaunam - kur tādu var iegādāties?