Sētā starp daudzstāvu mājām bija izrakta bedre. Uz tās mālaini netīrajām malām ūdens tērcīšu izgrieztas rievas. Bedres dibenā nedaudz duļķaina ūdens un tajā krāsainas lapas, dažas jau nogrimušas, pieņemot savu likteni, dažas vēl spītīgi cīnās pret trūdējuma nesaudzīgo zobu, peldot ūdenim pa virsu. Starp daudzajām tērcīšu rievām nelieli, trausli un vējā plīvojoši zirnekļu tīkli. Elīna sēdēja bedres malā un ar mazu sakaltušu koka zaru knibinājās dubļos.
- Nosit to zirnekli.
Es ielēcu bedrē savos krāsainajos gumijniekos. Elīnas acīs bija redzamas patiesas bailes no tā zirnekļa un vēl patiesāka vēlme, lai es to nositu. Ar vieglu knipi zirneklis bija pagalam. Izkropļotais ķermenītis iekrita bedres dibenā un trāpīja uz blāvi sarkanas lapas kā uz spoku kuģa, kurš pats ir nolemts neizbēgamai bojāejai.
- Tu esi tik brīnišķīga un jauka, manas acis nav radušas skatīt tādu daili, tāpēc piedot, ka es kautrīgi noduru acis, bet saproti, ka es vairāk par visu pasaulē vēlos būt kopā ar tevi.
Sadevušies rokās, ar skolas somām uz pleciem, viņas bizēm plīvojot rudenīgajā vējā un krāsainiem gumijniekiem kājās, mēs devāmies lēkāt pa peļķēm un gatavot zaru - lapu kuģīšus, lai pludinātu tos rudens lietavās.
______
Sētā starp daudzstāvu mājām bija izrakta bedre. Uz tās mālaini netīrajām malām ūdens tērcīšu izgrieztajās rievās plīvoja trausli zirnekļu tīkli. Elīna pati varēja nosist zirnekli, taču kāda balss viņai čukstēja, ka nevajag pašai, ka tas ir iemesls sarunai. Atspiežoties ar kājām pret bedres malām, ar vieglu knipi nositu zirnekli. Tā izkropļotais ķermenis iekrita tieši duļķainajā ūdenī, taču nenogrima, bet peldēja ūdenī kā skarbs atgādinājums par mūsu trauslumu.
- Tu esi tik brīnišķīga un jauka, manas acis nav radušas skatīt tādu daili, tāpēc piedot, ka es kautrīgi noduru acis, bet saproti, ka es vairāk par visu pasaulē vēlos būt kopā ar tevi.
Ar sauso zariņu, aizķerot kādu pamatīgāku māla piku, Elīna to uzmeta man uz krūtīm un, spalgi ķiķinot aizskrēja prom, ik pa brīdim atskatoties.
______
Sētā starp daudzstāvu mājām bija izrakta bedre. Elīna jau bija nositusi trīs zirnekļus un sastūmusi to sakropļotos līķus stikla pudelē. Pārliecies pāri bedres malai, ar vieglu knipi es nositu zirnekli, iespiežot to mālainajā augsnē.
- Nē, tu dari nepareizi, paskaties kā vajag! Elīna nosita zirnekli, noķēra tā krītošo ķermeni plaukstā un iebāza pudelē pie pārējiem zirnekļa mirušajiem brāļiem.
- Tu esi tik brīnišķīga un jauka, manas acis nav radušas skatīt tādu daili, tāpēc piedot, ka es kautrīgi noduru acis, bet saproti, ka es vairāk par visu pasaulē vēlos būt kopā ar tevi.
- Ai, nu, muļķis tu tāds. Un Elīna turpināja medīt zirnekļus, lai pievienotu savai kolekcijai vēl vienu līķīti, kamēr es no attāluma pētīju viņas graciozās kustības.
______
Sētā starp daudzstāvu mājām bija izrakta bedre. Uz tās mālaini netīrajām malām ūdens tērcīšu izgrieztas rievas. Bedres dibenā nedaudz duļķaina ūdens un tajā krāsainas lapas. Elīna zināja, ka pati var nosist zirnekli, taču bija stipri pārliecināta, ka nepatīkamais darbs ir jādara vīrietim. Es ielecu bedrē un ar vieglu knipi nositu zirnekli.
- Tu esi tik brīnišķīga un jauka, manas acis nav radušas skatīt tādu daili, tāpēc piedot, ka es kautrīgi noduru acis, bet saproti, ka es vairāk par visu pasaulē vēlos būt kopā ar tevi.
Elīna man veltīja žilbinošāko smaidu manā dzīvē. Patiesu, bet kautrīgi paslēptu aiz brīvi krītošām matu šķipsnām. Mēs gājām gar ielu, sarunājoties un smejoties par niekiem tikpat brīvi kā par pasaulīgi eksistenciālām lietām. Mēs gājām viens otram blakus un, izvairoties no lielākām peļķēm, mūsu rokas sastapās nemanāmi slīdošā pieskārienā. Sāka smidzināt sīks lietutiņš un, viņai dungojot kādu populāru meldiņu, mēs griezāmies vieglā dejā, kamēr slīpais vējš cītīgi plosīja pēdējās krāsainās lapas no jau kailajiem koku zariem.