Harolds steigā pameta ofisa telpas, kurās spēcīgi oda pēc silta papīra, tintes un sviedru sajaukuma, aizvēris aiz sevis durvis, viņš sāka bļaut un lēkāt uz vietas kā tie tizlie, izlutinātie bērni veikalā pie kases, kad viņiem atsaka šokolādes pirkumā. - Kāpēc viņi ir tādi idioti, kāpēc, kāpēc, kāpēc? Trīs no četriem ir pilnīgākie aunapieres, jampampiņi, nu kā tā var, kā viņi nopelna naudu mašīnām, kā viņi vispār spēj izdzīvot? Liekā pilīte Harolda pacietības mērā bija jautājums - kas ir konta numurs? Kā tu izskaidrosi 45 gadus vecam vīrietim, kas ir konta numurs? Trīcošām rokām un tikai ar trešo piegājienu viņam izdevās aizsmēķēt cigareti. Domās viņš ar galvu sitas pret ķieģeļu sienu līdz tā iekrāsojas tumši sārta un aplīp ar kaula šķembām un smadzeņu gabaliņiem, taču acis viņam skatās uz meiteni, kas iet garām un smaida. - Apdirsties, cik muļķīgi es tagad izskatos, nodomāja Harolds un ievilka divus dūmus pēc kārtas.
Meitene bija atnākusi pie viņa. Alise. Tie bija pirmie sensitīvie dati Harolda mūžā ko viņš atzīmēja sev, pierakstīja vārdu, uzvārdu, telefona numuru, noskaidroja, ka trīs gadus jaunāka par viņu, dvīņi pēc horoskopa. Pierakstīja to visu telefonā, bet vēl divas nedēļas neuzdrošinājās dot ziņu par sevi. Apskatījās viņas fotogrāfijas facebook, lai neredz to, ka viņš uzvedas kā lūriķis, bet rakstīt? Ko, kā? Ja viņa izrādīsies agresīva feministe vai ar jebkādu citu novirzi, teorētiski Haroldu varēja atlaist no darba. Tas viss bija jāaizmirst, jāatmet kā kārtējās muļķīgās domas, kam nav nekāda pamata. Taču nevarēja. - Es ceru, ka Tu neiesūdzēsi mani tiesā par to, ka rakstu Tev? Tā bija otrā muļķīgākā iepazīšanās frāze, uzreiz aiz - Jauka pēcpuse, tu neesi strēlniece?
Viņi pastaigājās bezmērķīgi un ilgi, sāka ar skaistākām vietām un attapās, rāpjoties pāri celtniecības nožogojumam teritorijā, kurā atradās vairākas pussabrukušas ēkas. Haroldam patika šādas vietas, tas bija tikpat aizraujoši kā rakņāties pa vecu māju piekrautajiem bēniņiem, smaržas un aizmirstas, senas lietas viņu apbūra. Arī Alise izskatījās priecīga, spīdīgām acīm metās no vienas ķieģeļu kaudzes pie otras un arvien atrada kaut ko apskatīšanās vērtu, pacēla to, pagrozīja rokās un ne reti ar riebumu aizmeta prom, pavadošās skaņas "fjē" izpildījumā. Lai arī tā bija riebuma izpausme, Haroldam likās, ka viņa runā franču valodā, par mākslu, mūziku, arhitektūru nevis met prom kaut kādu nevienam nevajadzīgu drazu. Kājas kā ieraktas turēja viņu pie zemes, viņš skatījās, grozīja galvu un muļķīgi smaidīja. Alise neapgrūtināja viņu ar sarunām, vienkārši lidinājās apkārt kā taurenis, arī viņas pieskāriens Harolda plecam bija tik maigs un gandrīz nesajūtams kā taureņa spārnu vēziens. Kamēr viņa rādīja kaut kādu dzeltenu bērnu mašīnīti ar ziliem riteņiem, Harolds viņu noskūpstīja. Alise atrāvās. Tas nebija "fjē", drīzāk nedrošība, bailes.
- Es nevaru.
- Kāpēc?
- Pašlaik nav svarīgi. Es jūtos neērti, man nav vajadzīga cilvēku līdzjūtība.
- Kāpēc tik nievājoši?
- Tāpēc, ka tā praktiski nekad nav patiesa.
- Līdzjūtība ir vēlme dalīties sāpēs, nevis suņa sūds. Ja kāds to vēlas, tai ir jābūt patiesai sajūtai.
- Zini, es murrāju kā kaķis.
- Kā tas ir?
- Kad man pieskaras, glāsta, bužina matus, samīļo. Es pat nepamanīju kā man tas aizsākās, bet tagad vairs nevaru kontrolēt, diezgan muļķīgi ne?
- Tāpēc jūties neērti?
- Nē.
Nebija iemesla cerēt, ka kaut kas varētu notikt tuvākajā laikā, viņš jau bija atšūts, aizbildinoties ar kaut ko neizprotamu un līdz galam nepateiktu, taču Harolds meklēja iemeslus, lai uzkavētos Alises sabiedrībā pēc iespējas ilgāk.
- Es nesen iemācījos cept picu, tev ir cepeškrāsns?
- Ja nesen iemācījies, tad jau necik garda tā nevar sanākt (smaids) ?
- Muļķības! Manas picas dēļ vairāki veģetārieši būtu gatavi attiekties no savas absurdās pārliecības.
- Pa ceļam nopirksim vīnu, labi? Un ananāsus.
Alise stāvēja pie loga, oranžie aizkari un rietošā vakara saule vēl vairāk pastiprināja sajūtas, ka viņas āda ir gluži caurspīdīga, tik maiga, tik ļoti piemērota pieskārieniem. Viņa satvēra Harolda rokas, kad tās glāstīja viņas gaišos, kārtīgos matus un noslīdēja pie kleitas plecu lencītēm.
- Man uz pleca ir neganta rēta, pēc operācijas, neglīta un pretīga.
- Ļauj es to skūpstīšu, tik maigi kā silta vēja brāzma, kā tauriņa spārnu vēziens.. Tu jūties neērti?
- Vairs nē.
No rīta viņi pamodās kopā un iemīlējās.
Visu dienu Harolds mēģināja savaldīt savu laimīgo smaidu, viņš apzinājās, ka smaidot izskatās muļķīgi, kā garīgi slims bērns, attinot šokolādes konfekti un izsmērējot to pa visu seju. Vakarā bija norunāta tikšanās, neviens negribēja ieturēt pauzi vai nogaidīt, viņi gribēja atkal pamosties viens otra apskāvienos.
- Viņa nav tava īstā, nomurmulēja večiņa uz ielas.
- Ko?
- Iedod dēliņ, lūdzu, desmit santīmus, man maizītei pietrūkst.
- Labi, ņem visus divdesmit, bet ko tu tur murmulēji par viņu, kā tu vispār kaut ko zini?
- Man dēliņš Rīgas Satiksmē strādāja, pēc autobusa avārijas viņam kļuva slikti ar veselību un beigu beigās viņu atlaida.
- Ko? Kāds vēl nafig dēliņš, ko tu runā, vecā ragana?
- Un tagad par dzīvokli jāmaksā, citu darbu viņš vēl nav atradis, pensija maza..
- Ej tak tu ratā! Nobļāvās Harolds, skrienot prom no nepatīkamās večiņas.
"Viņa nav tava īstā", tagad skanēja Harolda galvā ar katru sirdspukstu, kas atbalsojās dziļi deniņos. "Agri vai vēlu parādīsies naudas jautājums, es viņai kļūšu garlaicīgs, viņa atradīs citu un sabradās manu sirdi, kam man to?" Brīvākā brīdi sprieda Harolds. "Un viņa jau arī izrādīsies tāda pati kā visas citas, pēc kāda laiciņa es viņu neieredzēšu, uz trešo randiņu viņa atnāks ar neskūtām kājām un tāpēc, seksa laikā, es sev saskrāpēšu vaigus un ausu ļipiņas, viņas mati būs visur, no vannas istabas atkal vajadzēs vilkt ārā iepuvušu matu kušķi, lai ūdens varētu tecēt prom, viņa sēdēs virtuvē, smēķēs un stāstīs man, cik ļoti es esmu bezjēdzīgs un kā es sačakarēju viņas dzīvi. Viņa nav tava īstā. Ne velti tā ragana to teica."
Brīdī, kad Harolds samierinājās ar domu, ka nav vērts, ka viss būs kā parasti un uz tikšanos iet nav jēgas, viņš pieķēra sevi, ka skrien uz norunāto tikšanās vietu. Skrien, lai atkal ieskatītos viņas acīs, atkal dzirdētu viņas franču "fjē" un murrāšanu, patīkamāko skaņu, kādu viņš ir dzirdējis savā mūžā. Tajā brīdī viņam bija vienaldzīgs tas veids, kādā viņi šķirsies, vienaldzīgas sāpes, vienaldzīgas bēdas un beigas, Harolds saprata, ka grib Alisi vairāk nekā ūdens malku tuksnesī, vairāk nekā ieelpu, slīkstot, vairāk nekā putns, kas grib lidot. Vēl joprojām ausīs skanēja: "Viņa nav tava īstā" un kaut kur bija paslēpusies atpestīšanas cerība, ka viņa nebūs atnākusi, taču Alise stāvēja koka lapu ēnā, gaidīja un smaidīja.