Tie, kuriem jau līdz kaklam ir apriebusies mana mūžīgā žēlošanās par manu neizdevušos un sūdaino dzīvi - tālāk nelasiet, nekā cita no sevis izspiest es nevaru.
Tā kā esmu nodrošinājies, varu izplūst asarās un pilnā sparā rakņāties savā purvainajā bēdu ielejā. No vienas puses liekas, ka vajadzētu priecāties - esmu atradis darbu, jā, es arī priecājos, bet vairāk tomēr slīkstu drūmās pārdomās. Darbs ir, bet tas ir kā milzīgs metiens atpakaļ it visā, par speciālistu es varēju būt arī uzreiz pēc augstskolas beigšanās, nē, pat pēc otrā kursa pabeigšanas, bet man jau ir 27 gadi. Nezinu vai daudz vai maz, tomēr līdz Jēzus vecumam un rādītājam, ka vismaz kaut kas ir sasniegts, ir vēl laiciņš, taču šobrīd laiks skrien ātrāk par melno suni, siekalainu muti un atņirgtiem zobiem no pašiem briesmīgākajiem sapņiem un neliekas, ka pēc nepilniem sešiem gadiem būs kaut kas krasi mainījies. Patiesībā liekas, ka būs viss tas pats, ja ne vēl sliktāk, jo laiks jau būs pagājis.
Jā, nav ne pirmā ne pēdējā reize, kad paskatos ārā pa logu un redzu mēslus, tikai un vienīgi, bet vienmēr esmu kaut kā turpinājis kārpīties, pieķerties, iemīlēties, kas deva momentālu uzrāvienu un krāsas, dabas narkotikas.
Izdzīvo stiprākais. Es nekad neesmu bijis stiprākais, drīzāk atļāvos ievest sevi situācijas, kad man ir pohuj. Putra galvā. Pārdzīvoju par citu cilvēku viedokļiem. Un ko gan par mani var domāt? Izvirtulis, dzērājs, ar mazu interešu loku, nedraudzīgs, garlaicīgs, vienpatnis. Ejiet dirst! Nekāds izvirtulis no manis nesanāk, esmu skatījies apkārt, jā, es neesmu pats puritāniskākais no visiem, jo tomēr piekopu seksu bez laulības, bet nu jūs (pārējie) esat solīti man priekšā, gan partneru skaita ziņā, gan attiecību skaita ziņā, gan dzeršanā utt., katrs savā "sfērā". Es esmu tikai kā mazs gurķis ar labu (nu jau pagātnē) fantāziju.
Tagad kāds nodomās - lūk, tāpēc tev nav draugu. Taču nē, es to nepārmetu, skaļi nesaku un ar pirkstu nebakstu, tie ir tikai mani novērojumi un, iespējams, tieši tāpēc es nevaru iejusties starp cilvēkiem, esmu pārāk "pareizs" un atturīgs. Un man ir garlaicīgi, tas ir, man ļoti maz kas ir interesanti un aizraujoši. Pašlaik domāju, ka pie vainas ir TV zvaigznes, Stīvens Sīgals ir izrādījies ļauns izvarotājs nevis pasaules glābējs, Mels Gibsons dzer, brauc dzērumā un sit sievietes, bet Teksasas reindžers vispār izrādījās Čaks Noriss. Visi bērnības varoņi izrādījās tikpat parasti kā kaimiņš laukos, kurš no rītiem vēma tik skaļi, ka varēja dzirdēt pusotra kilometra attālumā.
Iekāres rīma - tas par mani. Un manu attieksmi pret sievietēm. Kaut arī tur neesmu nemaz tik labs, drīzāk centīgs nekā dabas dots. Varbūt es sameloju par to - pašas pašas, varbūt pavisam nepareizās. Ir taču dzirdēts, ka īstā sieviete var padarīt veci par veiksmīgu un panākumus gūstošu, ir dzirdēts arī, ka aiz katra stipra vīrieša stāv vēl stiprāka sieviete. Labas ir bijušas, mīļas, labas, fantastiskas arī, bet ne tik stipras, lai no manis iztaisītu lietaskoku. Vai arī tas vispār nav iespējams? Varbūt, bet izrādās, ka arī sūdu var nospīdināt, es pa Discovery redzēju, vispirms izžāvē, tas sajauc ar ūdeni, izveido bumbu un nospodrina. Spīd spožāk par japāņu speciālajām spīdēšanas bumbiņām.
Neko es negribēju teikt, pats pie visa vainīgs, bet gribas taču dzīvot kā cilvēkam, arī man, kaut arī neesmu starp tiem stiprākajiem izdzīvotājiem. Gribas, ja jau esmu atgriezies vismaz piecus gadus atpakaļ, arī tādu situāciju, lai nebūtu parādu un būtu tikai tā mazā aldziņa. Un sapņi. Un vēlme iemīlēties, apbrīnot, dot mīļotajai meitenei savu kreklu pirms iešanas dušā, kas muļķīgi karājas uz viņas auguma un liek viņu iekārot vēl neprātīgāk. Gribas vadīt mazu krodziņu Kubā un nospļauties par problēmām, jo viņiem taču ir mūzika, cigāri, sirsnība, dvēsele, nospļauties par Jēzus vecumu, par stāvokli sabiedrībā, sasniegumiem, gribas vienkārši dzīvot, bez kompleksiem par savu mazvērtību un to, cik ļoti es neesmu piemērots dzīvei. Nav tā, ka es gribu tikai sapņot, esmu gatavs arī strādāt, daudz strādāt, tikai es nezinu ko darīt. Nu, kā nopelnīt naudu, lai tajā Kubā atvērtu to krodziņu?
Zini, kad tā skaļi, bet klusi pasapņo, kļūst nedaudz vieglāk, pavisam nedaudz. Rīt jābrauc uz kapiņiem, jāizprasās piedošana par savu gļēvumu un slinkumu un jālūdz spēki cīnīties. Viņiem jau ir labāk redzams, kas ar mani notiks, ja vispār kaut kas notiks..