Cik grūti ir sakārtot lietas ap sevi, lai tās radītu zināmu komforta zonu? Tas ir tāds iekšējs stāvoklis, kas izpaužas caur darbībām, kuras noved līdz labsajūtai. Nomazgāties, noskūties, safrizēties, uzvilkt ērtas drēbes, kas ir izmazgātas, izgludinātas un smaržo pēc tīrības. Uztvere, notikumi, pieskārieni, pauzes sarunas gaitā, skatiens. Arī rudens meitene jāiekļaujas komforta zonā. Rupji adīts, vēlams tavs, džemperis ar garām piedurknēm, vilnas zeķes no rīta, nedaudz izspūruši mati, karstvīna krūze rokās, vienmēr mazliet saritinājusies, lai nezaudētu siltumu. Vēl viņai ir jāmīl dzeja, to lasot dziļdomīgi jāskatās uz lietus lāsēm aiz loga, jāklausās Tom Waits un jāmīl sēņu mērce ar jaunajiem kartupeļiem.
No pretējās mājas rej suns. Gar vannas malām četras ugunis, atverot durvis uz vannas istabu, pa tām veļas ārā garaiņu mutulis. Viņa dzer karstu tēju, melnu, ar citrona šķēlīti tajā. Šampūns smaržo pēc aprikozēm un mandelēm, mēs sēžam vannā, es viņai aiz muguras un mazgāju viņai matus. Vēlāk masēju rokas, kājas, muguru, krāsoju nagus. Un nav nekā runājama, viss tāpat ir skaidrs. Man nav viņa jāpavedina, nav jāved uz banālām vietām tikai tāpēc, ka nevar uzreiz vest mājās. Man tas nav jādara, jo vēl neesmu viņu sastapis, nav ko lutināt ar meža labumiem.
- "Vai tu gribi mani?". Viņa neatbild, bet smaida. Es pieliecos nedaudz tuvāk un jautāju nedaudz klusāk, bet uzstājīgāk: "Vai tu gribi mani?". Viņa pieliecas man pie auss un čukstus izrunā: "Nē". Apvainojies uzlecu kājās, sagrābstu tumsā cigareti, stāvu pie loga un nervozi smēķēju. "Paprasi man vēl vienu reizi", viņa rotaļīgi izmet. Nodzēšu cigareti, notupjos pie gultas malas uz ceļiem un, skatoties tieši acīs jautāju: "tu gribi mani?". Viņa atmetas atpakaļ gultā un ķiķina. Uzlecu viņai virsū, piespiežu rokas un jautāju: "tu gribi mani?". "Nē!", viņa dusmīgi atcērt. Bezspēkā nokrītu blakus un truli blenžu griestos. -"Pajautā man vēlreiz", viņa nevīžīgi izmet. "Sterva. Tagad tev būs jāgaida, kamēr kāds vispār tevi gribēs". -"Pajautā man vēlreiz", viņa uzstājīgi izkliedz. -"Nē". Pieceļos no gultas, atrodu atstāto izsmēķi un pūšu dūmus ārā pa logu. -"Es tevi gribu", atskan no gultas puses..
Kur ir tā robeža starp patikas vārdu izteikšanu un glaimošanu, pielīšanu, uzmākšanos ar savu siltumu? Vai tiešām var sekot tikai kaut kādai nosacīti izstrādātai praksei par trīs dienu pauzi starp pirmo randiņu un turpmāko kontaktu, vēsumu un atturīgumu iekšā, apspiežot to stulbo kņudināšanu pakrūtē? Gaidīt, kamēr viss notiek pats no sevis.. ar pirmo netīšo pieskārienu, kas pāriet tajā fāzē, kad vari runāt atklāti? Vai nevari?
Viņa novelk manu džemperi, atstājot uz sevis tikai zeķes kājās. Viņa smaržo pēc aprikozēm un mandelēm, melnās tējas ar citronu un karstvīna. Pretējā mājā joprojām rej suns, aiz loga dzirdams kā krīt lielas lietus lāses. Viņa ar visu ķermeni reaģē uz maniem pieskārieniem, pieņem un vada, ļaujas un dod. Viņa ir perfekta šodien. Es viņu vēl neesmu saticis. Rīt.