Rīta agrumā, kad paģiras vēl īsti nebija sākušās, savācām mantas un devāmies ceļā. Dažos logos varēja redzēt pārsteiguma un pampuma pilnas sejas. Braucām stundas divas, grants ceļa biezos putekļus nomainīja asfalts un tad atkal mašīna tika ietīta bālā dūmakā. Es sēdēju aizmugurē un pētīju aiz loga slīdošo ainavu. Māris ar Arnoldu ik pa mirklim pārmija dažus vārdus, lielāko tiesu par labākajām makšķerēšanas vietām. Ārēji izskatījos mierīgs, pašpārliecināts un nedaudz garlaikots, taču iekšēji bija neliels nemiers, nespēju noticēt, ka ne viens ne otrs neko neatceras, galu galā, vismaz teorētiski, man vajadzēja būt viņu vislielākajam ienaidniekam. Nedaudz nožēloju visu šo braucienu, no iekšējās sakārtotības un baltā žoga ap māju nekas vairs nevarēja sanākt. Līdz ar nemieru tomēr iekšā bija arī azarts. Atklāta jūra, iespējamā agresija, atriebība. Acu priekšā nozibēja dažas cīņas ainas un uz manām lūpām pat parādījās smaids.
Daži sagatavošanās darbi un mēs jau bijām sakāpuši laivā. Neliela izmēra baltā laiva izskatījās uz savas lietošanas laika robežas. Nelielajā iekštelpā vecs, suņu apgrauzts un apsiekalots madracis, daži skapīši un haotiski izmētātas drēbju kaudzes. "Īsti vīri izvēlas spirtu", noteica Arnolds un attaisīja vecu, zaļa stikla pudeli. Jo pudele bija tukšāka, jo vairāk pārmetumus es saņēmu par savu nelietderību. Nevienam neinteresēja, ka mana makšķerēšanas māksla aprobežojās ar vienu reizi bērnībā, kad es ļoti gribēju pabarot sētas kaķus ar svaigām zivtiņām. Neskatoties uz jau atklātu dzērumu, viņiem tīri labi gāja ar ķeršanu, drīz vien jau vairāki zivīm paredzētie trauki bija pilni. "Tagad varam atpūsties", noteica nu jau smaidošais Māris. Nez no kurienes parādījās vēl viena pudele ar nešķīsti dedzinošo šķidrumu. Pusdienu saule neganti karsēja viegli iesvīdušo miesu. Lai kaut nedaudz atžirgtu, ielīdām kajītē, kur ātri vien arī aizmigām, atlūzuši kur nu kurais.
Pamodos pirmais, vēl kāda stunda līdz rietam. Nolēmu nopeldēties. Laiva šūpojās pārāk spēcīgi, lai arī nebija nekādu lielo viļņu. Pāri bortam pārmetu garu striķi, lai būtu pie kā pieturēties, ja nu pēkšņi uznāk kāds vājuma mirklis. Pēc tik daudz izdzerta spirta visādi mēdz gadīties. Izpeldējis pāris lokus, nolēmu atgriezties un skubināt zēnus ātrāk uz mājām, gribējās ēst un gulēt. Mēģināju ielīst atpakaļ laivā, taču Māra spēcīgā roka, iznira nez no kurienes un spēcīgi sažņaudza manu kaklu. "Ko tu vispār iedomājies?", šņāca viņš kā milzīgs sirseņu pūznis, "Ierodies te neviena neaicināts un vari bāzt savu galu, kur vien iedomājies? Zini, kas tu esi? Nekas! Pilnīgi nekas, tukša vieta, domā kāds vispār pamanīs, ka tevis nav? Un nemaz nedomā, Elīna ierēc par tevi, viņa to jau dara kopš vispār tevi pirmo reizi ieraudzīja, izvirtušais, glumais lops, lūriķis. Nesaprotu, kā vispār pasaule, šī skaistā zeme, nes tādus kretīnus kā tu?", viņš turpināja šnākt, spieda manu kaklu arvien spēcīgāk un ar otru roku iesita man pa seju. Pāri acīm pārvilkās sārtums, jutu, ka nekontrolēti birst asinis, no sitiena pa degunu. Viņa balss turpināja šņākt, taču attālinājās arvien vairāk un vairāk. Rokas bezspēkā nošļuka gar sāniem un atlaida vaļā joprojām rokā esoši virvi.
Brīdī, kad jau vairs nedzirdēju Māra lamāšanos, redzēju sava mūža spilgtāko sapni. Cilvēks sapņo ne vairāk kā divas minūtes diennaktī, kas ir savādi, jo dažreiz liekas, ka sapnis ilgst visas nakts garumā. Es lidoju. Pāri pļavām, mežiem, ūdeņiem. Sākumā vienkārši izbaudīju to sajūtu, ka es lidoju, vēlāk pievērsos uz zemes notiekošajam. Redzēju visas savas meitenes vienuviet - āboliņa pļavā. Redzēju reizē visu, kas man katrā no viņam patika, par ko es viņas mīlēju, abrīnoju un nicināju. Viņas skatījās uz mani un sauca pie sevis. Es tikai metu vairākus lokus apkārt šai pļavai, pilnai ar savām dzīves sievietēm un izrādījos, te ar vienu sānu, te ar otru, es biju skaists putns un viņas gribēja mani pabarot no saujas, paglaudīt galvu un apbrīnot reti krāšņo spalvu klājumu. Šeit bija viņas visas, bet nebija Elīnas. Kā ķerts es metos uzmeklēt viņu, lai viņa arī redz daļu no mana krāšņuma, lai es varu izvēlēties viņu, apsēsties uz viņas rokas, lai viņa baro mani, dod dzert ūdeni no lūpu kaktiņiem. Atradu viņu guļam ūdenī starp ūdens zālēm. Tās bija aptinušās ap viņas rokām un kājām, Elīna izskatījās bāla un pārsteidzoši mierīga. Es metos lejā un mēģināju atbrīvot viņu no zālēm, taču man nebija roku un mazais knābis nespēja atšķetināt stingros ūdens augus. Es noguru un iekritu ūdenī. Tad jutu kā kāda spēcīga roka velk mani ārā no ūdens.
Es biju saķēris Māris aiz matiem un ievilcis viņu ūdenī. Cauri ķermenim skrēja tirpas, gaiss plēsa plaušas, likās, ka tās izšķīdīs mazos gabaliņos, acis sāka kaut ko redzēt, stipri trīcošām rokām saķēru laivas malu un ierāpos iekšā. Māris mēģināja mani saķert aiz kājas un ievilkt atpakaļ. Es izvairījos. Viņa zvērojošais skatiens, drudžainās kustības, mēģinājumi ielīst atpakaļ laivā. Ar kāju iesitu viņam pa seju. Viņš noturējās un smaidīja. Asinis bija pārklājušas viņa zobus un smaganas. Sāļais ūdens un asinis sajaukušās mutē. Vēl vienu reizi viņš mēģina ielīst atpakaļ. Vēl viens spēriens pa seju. Smaida vairs nebija, tikai tāda kā muļķīgas vilšanās izteiksme, pat ne bailes. Zināju, ka viņš sajūt mutē to pašu metālisko garšu pēc kā garšo bezsamaņa un noteikti arī nāve. Ar roku sataustīju metāla gabalu, kam piesieta virve. Strauju pielecu kājās un ar plašu vēzienu, gluži kā zemē triecot veseri, ar sataustīto metāla gabalu situ Mārim. Apaļais dzelzs gabals trāpīja viņam pa galvu un roku. Redzēju, ka viņa skatiens pazūd. Uz laivas malas bija palikuši arī viņa trīs pirksti, kas gulēja nekustīgi un tik kārtīgi kā kādā mākslas izstādē. Asiņu nebija daudz. Toties apkārt Māra ķermenim asins pleķis bija iespāidīgs. Paspēju saķert viņu aiz rokas, piesēju to pašu metāla gabalu viņam ap roku un palaidu vaļā. Sirds dauzījās un atbalsojās deniņos. Tas bija skaisti. Sarkanais saulriets, šaurā saules staru strēmele ūdenī paņēma viņu pie sevis. Nekādu asiņu, tikai un vienīgi krītošā saules gaisma līdz pat debesu līnijai. Haotiski mēģināju satīrīt laivu, pirkstus iemetu ūdenī, visu noskaloju ar spirtu un jūras ūdeni un bezspēkā nokritu, kārtējo reizi pazaudējis samaņu.