Kārlis sēdēja uz slapjās ietves, rokas nokarājās gar sāniem, netīrie mati sapinušies, urīns raksturīgi tecēja gan bikšu staru un pilēja iekšā pelēkajās zandalēs. Viņš mēģināja piecelties, norāpoja pāris metrus un garšļaukus izstiepās uz ceļa braucamās daļas. Laiks apstājās. Pēc pāris elpas vilcieniem Kārlic piecēlās un devās taisni uz mājām. Liftā oda pēc urīna, apdedzinātie griesti un sasprēgājušas lifta sienas. Uz grīdas haotiski izmētāti izsmēķi.
Linda nerunāja. Izlasīja no kabatām atlikušos vērtīgos priekšmetus un iegrūda Kārli vannā, nomazgāja atkal nejūtīgo ķermeni, rūpīgi noslaucīja un izguldīja. Tad apsēdās uz gultas malas, ilgi skatījās un glaudīja viņam matus. Kārlis ik pa brīdim kaut ko burkšķēja un mēģināja ar haotiskiem rokas vēzieniem izvairīties no glāstiem.
- Mīļa meitene, jauka, gādīga, skaista un asprātīga, jebkurš būtu priecīgs, ja par viņu rūpētos tāda meitene kā Linda - bieži vien domāja Kārlis. - Bet ko viņa ir atradusi manī? Es daudz dzeru, bet maz turu, tāpēc bieži vemju un mēdzu bezsajūtu brīdī apčurāties. Esmu vienaldzīgs pret viņu, nepievēršu uzmanību un tikai izmantoju. Turklāt guļu ar visām, kas pagriežas pa rokai, un vairākas reizes esmu viņu aplipinājis ar hlamīdijām.
- Zini, vienā brīdī piegriežas tā skriešana pēc kaut kā teorētiski labāka. Apnīk tās meņģēšanās no jauna un kārtējās vilšanās. It visā. - Linda sēdēja uz balkona, smēķēja, vērās tālumā un uzsāka sarunu bez ievada. - Es nekad nedomāju, ka būšu tā liktenīgā, kura uzņemas ciešanas sava vīrieša dēļ, idealizētu, izliktos. Es tikai gribu, lai tu zini, ka neesi īpašs un neesi mani ar kaut ko izpelnījies. Es vienkārši tāda esmu. Šobrīd.
- Man reizē ir žēl un esmu laimīgs, ka tu man esi - pēc ilgākas pauzītes teica Kārlis, it kā uzmanīgi pārcilājot katru vārdu. - Esmu gribējis ģimeni. Tā, normāli, kā rāda laimīgajās filmās, esmu iedomājies kā es ģērbtu savu mazo meitenīti reperu apģērbā un mācītu viņu pareizi izturēties pret pušiem jau no pašas bērnības. Mums noteikti būtu suns, es vestu to pastaigā katru dienu, tādējādi veidojot laimes režīmu. Un viss pārējais, mīkstās čībiņas, veļas un trauku mazgājamās mašīnas, debesu zils auto.. - Kārlis aizdomājās un aizdedzināja kārtējo cigareti. - Esmu neglābjams. Es kaut kur pazaudēju savu sapni, atgrūdu to. Nē, tas pats pazuda ko līdz sapņa vietā nāca alkohola jūra un sievietes. Kāpēc es esmu tā radīts, ka nevaru izlaist no savām rokām nevienu man interesējošo sievieti? Vai neesmu iemācījies šo enerģiju likt lietā, novirzīt uz vajadzīgiem darbiem..
- Tu taču biji iestājies kaut kādā labdarības organizācijā, kas tad nogāja greizi?
- Es izdrāzu vadītāju un arī viņas meitu. Vienā dienā. Tad piedzēros un vadītājai mēģināju izskaidrot kā garšo viņas meita. - Kārļa ķermeni sāka kratīt drudzis. Linda viņu apskāva un ar plaukstu glaudīja muguru. No tā Kārli sāka kratīt vēl vairāk, pārņēma līdz sāpēm izteikta riebuma sajūta. Viņš atgrūda Lindu, piecēlās un aizgāja uz virtuvi, no rūcošā ledusskapja izvilka pudeli, atkorķēja to un sāka dzert no kakliņa. Linda raudāja. Kārlis nejuta neko citu kā neizskaidrojamu riebumu.
- Vai es vispār protu mīlēt? - noņurdēja viņš pēc kārtējā izdzertā malka. - Vai es vispār kādreiz esmu kaut ko jutis? Patiesas dusmas, patiesu aizrautību.. AR JEBKO! Nemaz nerunājot par mīlestību. Viena vienīga un nepārtraukta vienaldzība. - Kārlis aprāvās pusvārdā un nobijās no tā, ka viņā neviens neklausās. Linda bija prom. Kārlis apsēdās uz grīdas, ar muguru atspiedies pret ledusskapja sienu. Gar viņa vaigiem tecēja asaras, taču viņš tās nejuta, nebija arī iekšējās sajūtas, ka vajadzētu raudāt. Tikai vēlme aizmirsties.
