No rīta sāpēja galva. Viena lieka kustība un visas manas zarnas izkristu turpat uz grīdas blakus gultai. Pēc acu atvēršanas vēl kādu stundu gulēju un skatījos uz mazajiem punktiņiem griestos, mušu sūdi, kas tik viendabīgi noklājuši visus griestus, piešķirot tiem nedaudz dzeltenīgu nokrāsu. Pazust no šejienes pavisam. Ir interesanti - kāda būs reakcija, ja uzvedīšos tā, it kā nekā nebūtu bijis?
Māris sēž kopā ar Arnoldu pie mājas durvīm un smēķē. Par pārsteigumu abi man pamāj ar galvu rīta sveicienā. Būšu nosapņojis? Dzēruma murgi? Elīna guļ zālē un lasa grāmatu. Tieši tāpat kā pirmo reizi, kad viņu ieraudzīju. "Viss ir kārtībā", viņa paceļ galvu un čukst. "Jūs visi bijāt tik ļoti sadzērušies, ka šorīt bija tīrais nieks ieskaidrot ko kurš ir darījis un kāpēc. Protams, es visu izstāstīju kā nākas, bet, šķiet, Arnoldam ir aizdomas". Arnolds Bērziņš ir gadrīz divus metrus garš, ruds lauku tēvainis ar lielām tulznainām rokām. Stingra dūre, reti kurš vīrietis mani tik viegli var notriekt zemē ar vienu sitienu. "Pašā vakarā - vai tas bija..?", prasu nedaudz nepārliecinoši. "Nē, viss kārtībā, Māris neko neatceras, vismaz man tā liekas". Atjēdzos, ka ar jautājumu biju domājis, vai tas bija patīkami, nevis, kurš man ieblieza pa pakausi.
Vakarā visi savācas un dodas pie kaimiņiem ciemos. Tie dzīvo kilometrus divus no mājām. Visu ceļu velkos nopakaļ. Esam salasījušies pieci - es, Elīna, Māris, Arnolds un Anete - meitene, kura uzradās ne no kurienes un mēģināja būt ar visiem īpaši draudzīga. Anete pienāk arī pie manis un mēģina kaut ko stāstīt par kurlu kaķi, salauzto asti, vardēm, otra kaķa izvarošanu.. Viņai tas viss šķiet smieklīgi, taču es nevēlos ar viņu runāt. Pēc brīža Anetei apnīk savs monologs un viņa, skaļi ķiķinot, pieskrien pie Arnolda un ieķeras tam rokā. Esam klāt. Nopētu visus klātesošos, kas sasēdušies apkārt ugunskuram un runājas savā starpā. Daži mēģina vilkt saldsērīgu meldiņu, citi kaut ko dzer, vēl daži vienkārši sēž un šķietami stiklainām acīm veras ugunskurā. Pēc mirkļa jau esmu ticis pie medalus un kāriem malkiem mēģinu pēc iespējas ātrāk apdullināties, lai zaudētu savu mulsumu.
"Nāc cīkstēties", skaļi bļauj rudais milzis. Es eju. Rudais smaida gadāmi vieglās uzvaras sajūtās. Cīņā esmu labāks nekā dūru kaujās, pēc īsa laiciņa liela rudā galva atsitas pret zemi. Viņš bola acis, spļauj no mutes ārā dubļus un zāli. "Vēl vienu reizi, iesācēja veiksme", viņš bļauj vēl skaļāk. Uguns liesmas spēlējas viņa zvērojošās acīs, viņš izskatās tiešām draudīgi, gluži kā tāds skandināvu karavīrs. Atceros kaut kādu filmu ko redzēju par vikingiem un smaidu. Pēc mirkļa viņa seja atkal ir zemē. Šoreiz viņš vairs nebļauj, bet agresīvi metas man virsū, vicinot savas spēcīgās dūres. Māris mūs izšķir. "Beidziet, kā tādi piena teļi! Ja būsiet savainoti, rīt nesanāks nekāda makšķerēšana!". Es turpinu dzert medalu. Tātad rīt makšķerēšana. Rudais sēž stūrī un veļ manā virzienā dusmu un nicinājuma viļņus.
