Es ierados vecvecāku mājās, mērojot jau ierasto grants ceļu. Lai gan nebiju šeit tikai gadus piecus, viss jau likās pavisam savādāk, daļa meža gan ceļa malām izcirsta, pats ceļš likās platāks un jau no galvas zināmo bedru vietā bija citas, jaunas un pavisam citās vietās. Kaimiņiem būvētais paaugstinājums priekš piena nodošanas pussabrucis, no mājas palicis pāri tikai skurstenis un raksturīgā dēļu, ogļu un slapjo pelnu kaudze, kas paliek pēc ugunsgrēka.
Pārvācoties uz pilsētu, māja tika pārdota ar nosacījumu, ka kaut vienu reizi gadā varēsim braukt šurp un pavadīt atvaļinājumu, veldzējoties patīkamās atmiņās, sēņojot vai lasot ogas. Jau pa gabalu varēja redzēt, ka ir nojakta klētiņa, pārbūvēta kūts un ir paplašināts dīķis. Bet neskatoties uz acīmredzamām pārmaiņām, joprojām gaisā virmoja māju sajūta, bērnības atmiņas, viss tas, kas aizņēma mana mūža lielāko daļu. Reksis jau bija nomiris un mani sagaidīja divi plušķi, kuri drosmīgi rēja uz mani reizē, neiazmirstot spēlēties vienam ar otru. Māris draudzīgi stiepa man pretī roku. Arī viņu es atcerējos lielāku un prāvāku. Viņa kādreiz milzīgā roka tagad līdzvērtīgi iegūla manējā. "Nāc iekšā, sieva tieši šobrīd gatavo pirmpienu", joprojām dārdošā balsī namatēvs aicināja mani iekšā.
Iekštelpas praktiski nebija mainījušās pēc pēdējā remonta, tikai viss nedaudz nosūbējis un vecā plīts joprojām nebija pārmūrēta, tādējādi tā izskatījās, it kā izdvestu pēdējo elpu. Māra sieva draudzīgi apskāva mani, noprasīja kā pa mācībām, darbiem un atgriezās pie elektriskās plītiņas, uz kuras jau cepās pirmpiens. "Man ir trakoti paveicies", neslēptā sajūsmā es teicu, "Tādu mantu nebiju ēdis gadiem". Nedaudz vēlāk apstaigāju mājas apkārtni, vecais ozols aiz kūts bija paaudzies vēl lielāks. Agrā bērnībā atceros, ka starp ozolu un kūti tikai dzītas govis apsēklošanai un vetārsts bija ļoti priecīgs, ka ir tik laba vieta, kur iedzīt tramīgo lopu un tas nav jātur aiz nāsīm un ragiem. Vēlāk starp ozolu un kūti vairs varēja ielikt tikai dažus zārdus vai iedzīt tikai kādu mazu teliņu. Šobrīd tajā starpā ar lielām grūtībām ietilpu tikai es. Izložņāju vecos aroniju krūmus un pa ceļam uz ābelītēm ieraudzīju zālē guļot Viņu.
Meitene gulēja zālē un lasīja grāmatu, ar rokām atbalstījusi zodu. Ceļgalos saliektās kājas bija paceltas un uz vienas kājas vēl, daļēji uzvilkta, karājās gaiša zandale ar nelielu pušķīti. Es automātiski paslēpos aiz krūmiem un nopētīju viņu. Nesaprotu, kāpēc es tā darīju, bet tiklīdz ieraudzīju, tā kājas pašas aiznesa un ietupināja mani krūmājā. Viņas gaišie, viļņotie mati krita uz brūnajiem pleciem, garais augums izstiepies piekļāvās zemei, veidojot apburošu silueta līniju. Siltais vējš reizēm piespieda kleitu tuvāk viņas augumam, tādējādi vēl vairāk izceļot to, reizēm pacēla maliņu, atkailinot bez šaubām brīnišķīgākās kājas. Meitene atrāvās no lasīšanas un vienu brīdi likās, ka viņa skatās man tieši acīs, tad izstiepa rokas un pagriezās uz muguras. Tirpas noskrēja pār manu augumu un spēji aizžņaudzās elpa, uz pieres parādījās dažas sviedru lāses, bet galvai izšāvās cari vairākas domas. - Kāpēc es slēpjos? - Kas viņa ir? - Vai viņa mani redzēja? - Ko viņa domās par mani? - Kopš kura laika esmu tāds lūriķis, izvirtulis? - Kas būs nākošais no manis, mētelīša virinātājs? Pie šādām domām es klusi aizlavījos prom un devos izstaigāt savas vecās mežas takas.
Pie vakariņu galda Māris mani iepazīstināja ar meiteni. "Tā ir Elīna, mana krustmeita. Un šis ir Aleksandrs, viņa vecvecākiem kādreiz ir piederējusi šī māja, Elīna, Aleksandrs, Aleksandr, Elīna", smaidot un ar raksturīgiem žestiem mūs iepazīstināja saimnieks. "Prieks iepazīties", izslējies kā skolas puika noskaldīju un vēros Elīnai tieši acīs, mēģinot saprast vai viņa mani ir pieķērusi, lūrot uz viņu. "Man arī prieks", viņa noteica meitenīgi saldā un iemidzinošā balsī un pastiepa man pretī roku. Visu vakaru mēģināju kontrolēt savu skatienu, lai nebūtu jāskatās viņai acīs un, lai nebūtu arī pārāk aizdomīgi, ka es skatos un kādu pleķi uz sienas vai plīts riņķiem. Pēc sadzīviskām un saimnieciskām sarunām pie vakariņu galda, es pateicos, palīdzēju nomazgāt traukus un devos ārā, uzsmēķēt un izmest kādu loku gar mājām, pļavām un ieelpot dzestro lauku gaisu.
Mana nospraustā maršruta pusceļā Elīna mani noķēra, paņēma pie rokas un, neko nesakot, sāka vilkt viņai vien zināmā virzienā. "Es redzēju kā tu šodien skaties uz mani", viņa teica pēc minūtēm desmit iešanas un klusēšanas. Mēģināju izdomāt dažādus aizbildinājumus, attaisnojumus vai notušēt radušos situāciju ar kaut kādu joku, bet nekas prātīgs neienāca galvā, tāpēc vienkārši noklusēju. Mūsu gājiens roku rokā beidzās pie vecās meža ābeles. Atcerējos, ka kādreiz, sēņojot, vienmēr gāju garām tieši šai ābelei, lai pielasītu grozu ar āboliem un, lai arī tie bija sausāki un skābāki par mājas āboliem, ēdu dos kā visgardākos ābolus, kādi vien ir ēsti.
"Paskaties", teica Elīna un pielika mani roku pie ābeles stumbra. Tur bija izgravēti divi burti un, cik varēja noprast, pa vidu "+" zīme. "Mēs mēnesi atpakaļ izšķīrāmies", viņa turpināja - "Tik sen kopā un tagad, tik liels tukšums, vilšanās, sāpēs, zaudējums, saproti mani"? Es nezināju ko teikt, tāpēc klusēju. "Tu šeit būsi nedēļas divas, ja?" Viņa pavirzījās man nedaudz tuvāk un skatījās tieši acīs. Atklāti vērtējoši nopētīju viņas augumu, kuram nu jau gribējās cieši jo cieši piekļauties. Aizvēru acis un klusēju. Viņa noglaudīja manus matus, gaisā virmoja viņas smarža un aizvērto acu priekšā viņas tēls.
