Atlikušo vasaras daļu nodzīvoju tādā kā transā, dienas un notikumi plūda un es iekļāvos tajā kā nekustīgs un nemainīgs tēls. Tieši tāds pats es attapos mazā, smirdīgā un grabošā autobusā, kas kratījās pa putekļaino lauku ceļu. Ik pa brīdim autobuss apstājās, tajā kāpa iekšā un ārā cilvēki. Dažas reizes autobuss apstājās, lai tajā esošais suns un bērnelis varētu pavemt. Atcerējos, ka arī es, kad biju apmēram tikpat liels prasīju, lai aptur autobusu, lai varētu pavemt. Un arī man bija suns. Bella. Tas bija melns, mazs plušķis, kuram patika sagrauzt griķu paciņas, izvandīt tos pa visu virtuvi, ieskrieties un šļūkt uz pakaļas. Mani tas nebeidzami uzjautrināja. Principā, tas bija vienīgais, kas man patika tajā krancī.
Un tagad es šeit nebraucu ravēt bietes vai grābt sienu, es braucu vai nu sakārtot savu dzīvi, kas likās maz iespējami, vai nu pilnībā to sačakarēt. Elīna bija redzējusi mani pa gabalu un nāca pretī, sasveicinājās un apskāva. Šī bija pirmā reize, kad es sajutu viņu savos apskāvienos. Viņa nedaudz smaržoja pēc piparmētrām un medus. "Kur tu biji tik ilgi", viņa bez pārmetumiem un negaidot atbildi vaicāja. "Tagad tev noteikti atkal nepatiks tas ko redzēsi, ak, Aleksi, kāpēc viss vienmēr ir tik grūti?". Viņa dīvaini saīsināja manu vārdu, saukdama par Aleksi, man tas nepatika, taču es nespēju viņai iebilst.
Jau pirmajā vakarā es smagi piedzēros un sakāvos ar kaut kādu lauku puisi. Biju spēcīgi dabujis pa seju un sāpēja kraisās rokas locītava. Šķiet, ka tas puisis ir bijis liecinieks uz Elīnas un Māra kāzām. Bija grūti aptvert domu, ka viņa jau ir paspējusi apprecēties. Tas negāja kopā ar saņemto vēstuli no viņas, kur iekšā bija tie maģiskie trīs vārdi, kuri mani spārnoja, sagrozīja galvu ar domām par ģimeni un mierīgu dzīvošanu kādā klusā vietā, mīlestības ielejā.
"Vai sāp?", jau vēlu naktī Elīna bija ierāpusies pa logu un taustīja manu pieri. Atbildes vietā es sagrābu viņu aiz dibena un strauji apgriezos tā, lai būtu viņai virsū. Tā kā biju diezgan daudz iedzēris un reibums vēl nebija pilnīgi izgājis ārā, griežoties apdauzīju sev kāju pret gultu un viņas galvu pret gultas malu. Elīna neko neteica un skatījās uz mani ar savām lielajām un skaistajām acīm. Sāku lēnām skūpstīt viņu. Manas rokas trīcēja un elpa bija bieža, sekla un aprauta. Biju rupjš. Nevienā no manām fantāzijām es nebiju rupjš pret Elīnu, tieši otrādi, visas atmiņas un iedomas par viņu bija maigas, lēnas, gaisīgas, drīzāk pastaiga mākoņos, ne sekss. Taču tagad biju rupjš. Viņa nepretojās, tieši otrādi, labsajūtas kunksti liecināja par to, ka viņai patīk un viņa atbalsta šo manu vaļību.
Mirkli redzēju sevi no malas un pilnībā apzinājos savu muļķību, galvā maisījās vairākas manis iztēlotās ainas kā es viņu satikšu, ko runāšu, kāda būs saskaršanās, pieskārieni, taču no malas redzēju tikai piekautu tēviņu, kurš piedzēries un smirdīgs, dvešot nāves elpu, pūlas beigt. Sāku čukstēt viņai kaut ko ausī, tādējādi mēģinot atlīdzināt nupat notikušo, taču to pārtrauca spēcīga džinkstoņa galvā, balti zibšņi gar acīm un spēcīga metāliska garša mutē. Bezsamaņa garšo pēc metāla. Biju zaudējis to.