Rīt atkal ir jābrauc pie ārsta uz Rīgu. Man nepatīk Rīga. Tas ārsts arī man nepatīk, viņš tikai smīn uz uzdod man dumjis jautājumus. Ja tā padomā, tad viņu pašu noteikti vajadzētu ierobežot no sabiedrības. Sēž, glūmīgi smīn un rakņājas cilvēku dvēselēs. Kāda tev, suņa bērns, daļa gar to kā izskatījās mana mamma un vai es pa durvju spraudziņu skatījos kā mans tētis ar viņu spēlē kovbojus? Izvirtušais jāklis. Vajadzētu savākt šos dvēseļu tārpus un nošaut, jā, nolikt strīpiņā un atbrīvot Pasauli no šiem mēslu tārpiem.
Direktors apsolīja mani aizvest līdz ārstam. Direktors vispār ir jauks, viņš vienmēr ar mani parunājas, pajoko un vispār uztver mani kā pilnīgi normālu cilvēku. Un viņam ir zaļš Audi. Jauns. Es esmu pirmais no visiem sirgstošajiem, kuram būs tas prieks pavizināties ar Direktora jauno mašīnu ar baltiem ādas sēdekļiem.
- Ha ha, sveiks, Renār! Kā tad šodien, neesi pietaisījis palagus? Ha ha.
- Ej dirst, Ļuda!
Ļuda ir mūsu galvenā virtuves darbiniece, liela, apaļa sieviete ar milzīgu baltu pakaļu un divu spaiņu krūtīm. Brīžos, kad viņa smejas, viņas krūtīs cilājas un trīc kā manas bērnības Brūnaļai. Ja tā padomā, tad Brūnaļai būtu vēl jāapskauž Ļuda. Viņas balss bija gārdzoša un apaļās, gaļīgās roķeles kā treknas siera sardeles saķļāvās kopā. Vispār jau viņa nebija slikts cilvēks, tikai bēdu sagrauts, viņas vīrs pagaišvasar pakārās. Ļaudis gan mēļo, ka Ļuda pati viņu pakāra, taču es tam neticu, viņas vecis bija pamatīgs pļurmaks un bezjēdzīgs lūzeris. Tāpēc viņa arī bija parupja pret mani, ne jau dusmas, bet bēdas pārveidoja viņas uzvedību. Kaut gan kāds pārveidoja, neticu, ka šī niknā miltu pika kādreiz bija glauna un smalka dāma.
- Bet piešmekojis taču esi, vai ne, tu jau bez tā, pajoliņ, nevari, staipi to savu krānu katru nakti! Ha ha.
- Nē, Ļuda, es tevi nedrāzīšu, tu esi pārāk liela sterva.
- Pizdriks tāds! Ha ha.
Šodien pēc pusdienām es apsolīju Lilitai aiziet palīdzēt sacirst malku. Lilita ir jauka sieviete. Viņa nedaudz baidās no manis un runā ļoti uzmanīgi, pārdomājot katru vārdu. Kā nekā pārējie sirdzēji daudz pļāpā, viņi dzer un pļāpā, stāsta visādus stāstiņus, ka es esot kaut kāds maniaks un esmu izvarojis pats savu mammu un, ka es izvarošu katru sievieti, kuru vien varēšu fiziski uzveikt. Idioti. Es vispār pret sievietēm izturos labi, mana māte vienmēr teica, ka sievieteis ir jāaizsargā un jālolo. Tikai vienu reizi es esmu iemaucis Everitai pa seju un parādījis, ka mans cincītis ir lielāks nekā viņas vīram. Un tā arī ir, man ir varens metamais, ha ha. Lilita mani vienmēr garšīgi pabaroja un padzirdīja.
- Ņem, Renci, bērzu suliņu, svaiga, lai labāk strādājas.
Karsts pavasaris. Es novilku kreklu un strādāju. Lilita pa to laiku rušinājās dārzā, kaut ko raka, kaut ko stādīja, burkānus, laikam. Arī viņai bija karsti, viņas blūzīte pielipa pie ķermeņa un kļuva arvien caurspīdīgāka. Es novērsos no viņas un skaldīju arvien ātrāk un ātrāk. Malkas pagales lidoja katra uz savu pusi un es tik cirtu un cirtu, vēl un vēl.
- Renci, ko tu tur ārdies!? AK! Tev taču stāv, Renci! Kā tu tā vari, fuj, ej prom, ej prom!
Vakarā es raudāju. Es neko nevarēju ar sevi padarīt, tas sūda pimpis joprojām stāvēja. Ko tagad Lilita par mani padomās! Ko man teikt ārstam, kad viņš prasīs kas jauns? „Sēdies, Renār! Nu, stāsti, kas tev jauns!” Da nekas, tu sūda pediņ, pietiek rakņāties pa manu galvu, pietiek, ja tu kaut vienu vārdu bildīsi par manu locekli, es tev acis izbakstīšu, tu, sūds! Deguns bija pilns ar puņķiem, asaras nekontrolēti tecēja no manām acīm, es šņukstēju kā mazs bērns, trūka elpas.
Man ir jābūt krutākam. Kā Denzelam. Krutākam un smaidīgākam. Denzels taču arī kļūdās, taču kļūdās ar smaidu uz lūpām un visi smaida pretim. Es arī smaidīšu. „Nu stāv man, jā, Lilit, stāv, bet ko man darīt, tu taču esi tik skaista kā meža rozīte, kā rīta rasa, kā.. kā..” Nē, tas ne sūdam neder, mēža roozīte, phē, idiots. Vajag iedvesmu, iedvesmu.
- Labrīt, Renār! Taisies ātrāk, Gailiņa kungs jau tevi gaida.
Gailiņa kungs, ņe ņe ņer. Ha ha.
- Labrīt Direktor, es tūlīt! Tikai pabeigšu rakstīt vēstuli.
„Sveika, Lilit! Es jūtos ļoti slikti, jo man liekas, ka es Tevi kaut kādā veidā aizvainoju. Piedod man, ja kaut kas nav tā kā vajag. Es neesmu nekāds maniaks kā tie resnie lopi par mani runā. Jā, esmu nedaudz lēnīgs, taču es nekad nedarītu Tev pāri. Tu mani uzbudināji. Un neuztver to tā, kā kāds idiots dročītu Tev pa naktīm virsū, uztver to tā kā normāls vīrietis uzbudinās no skaistas sievietes, un Tu esi skaista, ļoti..
Renārs.”
- Labdien, Renār. Kā šodien jūtamies?
- Labdien, Gailiņa kungs, paldies, labi.
Dakteris pētīja mani pāri nolaistajām brillēm, viņa seju rotāja rotaļīgs smaids un viņš sakļāva pirkstus kā misters Bērnss no Simpsoniem.
- Zini, Renār, tu esi mans mīļākais pacients. Tu esi atklāts, tiešs, bet tai pat laikā pilnīgi neizskaidrojams. Pagaišnedēļ tu raudāji par to, ka Ļuda bija apsēdusies tev uz sejas un gandrīz nožņaugusi ar dibenu, vēl iepriekš tu raudāji un teici, ka tev patīk Koļa. Un tagad tu sēdi un saki, ka viss ir kārtībā? Pastāsti man, kā tev tas izdodas?
- Zini, jākli, es esmu Denzels, man ir pohuj ko tu tagad domā! Es uzskatu, ka tu esi seksuāls maniaks, ne es, es domāju, ka tu katru nakti dročī un, ka tu gribi mani izdrāst, tu, resnais perdelis!
- Nu nu, Renār, nedaudz nolaid balss tembru, ko par tevi domās Direktora kungs?
- A man ir pajāt, dzirdi, pajāt!
Es uzrāpos uz daktera galda un izvilku no biksēm savu daiktu:
- Redzi šito, redzi, tev nekad tāds nebūs!
Es čurāju virsū viņa datoram, viņa sievas bildei, čurāju atvilknē, puķu podā, uzčurāju virsū viņam pašam.
- Ha ha, pediņ, ha ha!
- Direktora kungs būs ļoti apbēdināts, ļoti..