Nav jēgas, viņa skumji noteica un nolika telefona klausuli. Negribu vairs iedziļināties tajās spēlēs, negribu dalīties alkatības un iekāres alkās, negribu tēlot lomu viņu teātros, visvairāk negribu vairs vilties. Tie, kuri tiecas pēc neatkarības un pašapliecināšanās, beigās izraud savu vientulību spilvenā tik klusu, ka pat kaimiņi nespēj sadzirdēt. Es gribēju piederēt, man liekas, ka tas ir sievišķīgi, ielīst azotē un sasildīties, jūtot stipru roku un raksturu, apņēmību. Pēc neskaitāmām kļūdām, vienu dienu tu pieķer sevi sēžam pie loga, skatoties kā krīt sniega pārslas un kā sveces liesma rotaļājas neskaitāmajā vīna glāzē. Skumjas. Pārāk nekonkrētas, lai tās aprakstītu, vispārējas skumjas, kas nemanot paceļ ķermeni gaisā un triec dubļos ar pār-cilvēcīgu spēku. Esmu analizējusi sevi, savas kļūdas, esmu mainījusi sevi, esmu pievērusi acis uz peļķēm vannas istabā, uz zeķēm zem dīvāna, uz pievemto mašīnu un svešām smaržām. Esmu bijusi tik toleranta, ka atļāvu sev kāpt uz galvas. Un kur tad paliek tā siltā azote un spēcīgās, apņēmīgās rokas? Kāpēc, lai sajustu cilvēcīgo siltumu, man ir jāizliekas par mauku esam? Un jāpieļauj, lai pret mani tā attiektos.. Nav vairs jēgas cīnīties, nav vairs jēgas cerēt, esmu samaitājusi sevi ar ideālām ilūzijām un realitāti vairs nespēju pieņemt. Pietiks. Nav jēgas.
Lai viņa iet nošauties, viņš dusmās noteica un nolika telefona klausuli. Kāda jēga cīnīties, ja galu galā tu tāpat nebūsi gana labs? Tāpat tu esi cūka, alkatīgais kaisles kalps, dumjš nelga, nekam nederīgs tuklas miesas gabals. Tāpat viņa neredzēs manus sapņus, nedalīsies tajos, smiesies par manu kailo miesu, viss ko viņa pamana ir kaut kur atstātās zeķes un ūdens peļķes vannas istabā. Un vēl tie skandāli par kaut kādām smaržām, paranoja, pārspīlētais privātīpašnieciskums. Es mēģināju atbilst viņas plāniem, salauzu sevi, veidoju karjeru tā vietā, lai izbaudītu dzīvi, kļuvu par ofisa planktonu ar karjeras izaugsmes iespējām, un tas viss, lai viņai būtu labi, lai viņa justu drošību, manu stingro plecu un siltos apskāvienus. Jā, es ziedoju daļu no sevis, bet es nenožēlotu to, ja viņa mani saprastu un atbalstītu. Sievišķīgais atbalsts ir ļoti svarīgs, vīrietis var atteikties no daudzām lietām, ja jūt novērtējumu, taču nekad nav pietiekoši, nekad nav gana, vienmēr vajag vairāk, vienmēr vajag ielaist zobus manā miesā un grauzt un grauzt. Un tad vienā dienā tu attopies pavisam kails un nevienam nevajadzīgs, sadzīvei nederīgs, brāķis ar zudušiem sapņiem un pievemtu klēpi svešā vārtrūmē. Pietiek. Nav jēgas. Ir jādzīvo sava dzīve, nedrīkst zaudēt savu "es". Nedrīkst.
Viņi atnāca neko negaidot, vienkārši, lai aizpildītu vakaru un rastu iedvesmu tālākajiem darbiem. Viņš bezkaunīgi pētīja viņas augumu un nenovērsa tumšās acis, izģērba viņu publiski un lika sevi glāstīt. Un viņa glāstīja, viņa ļāvās skatienam, neskatoties uz viņu pārņēmušo kaunu, no kā sasarka vaigi. Visa vakara garumā viņš nenovērsa skatienu no viņas, skatījās kā viņa nolaiza lūpas pēc debesu zilā kokteiļa, meta greizsirdības zibšņus, kad viņa dejoja ar citiem, bet pats palika nekustīgi sēžam mīkstā ādas krēslā un skatoties. Viņš palīdzēja viņai uzvilkt mēteli un jautāja vai viņa negribot doties izspēlēt šo pašu pie viņa mājās. Nekādu iepazīšanās frāžu, nekādas stādīšanās priekšā, tikai un vienīgi flirtēšana ar acīm un ķermeņu valoda. Pirmajā piegājienā viņi netika līdz durvīm, viss notika jau trepju telpā, mugura dūrās pret trepju kantēm un sāpēja, bet tajā lidojumā neviens no viņiem nejuta sāpes, tikai un vienīgi pirmatnējo baudu un alkas vienam pēc otra. Interesanti, kur un kad tas viss pazuda?