Viņa ir vienkārši viesmīle kafejnīcā. Nekā īpaša. Ne apkalpošanas ātrums mani pārsteidza, ne grācija ar kādu viņa man pienesa kafiju, ne atjautība vai rīta uzmundrinošais smaids. Pat bez uzslavējamas humora izjūtas, nemaz nerunājot par kaut kādām fiziskām īpašībām kā Bottom of the Year vai Perfect Titties uzvarētājai. Viņa nav neglīta, nebūt nē, drīzāk tāds harmonisks, lai neteiktu viduvējs, salikums. Un ļoti skumjas acis, pārāk skumjas un pieredzējušas viņas divdesmitgadnieces vecumam. Skumjas cilvēku acīs mani uzrunā daudz spēcīgāk par kliedzoši izspīlētajiem dibeniem un izspiestajām krūtīm. Aiz tādām vienmēr ir stāsts, tāds stāsts, kas ir izmainījis cilvēku, atstājis nosēdumus rakstura zīmējumā.
Pirms desmitiem ievilkos pretējā veikalā un ilgi pētīju alkohola plauktus, reizē skatīdamies pa logu, kad nāks ārā viņa. Tas sanāca neplānoti, bezmērķīgi klīstot pa pilsētu, es atkal atgriezos tieši šajā vietā un atcerējos par viņas iespējamo stāstu. Sekojot viņai pa naksnīgajām Rīgas ielām, es priecājos par to, ka neesmu uzkrītošs un atmiņā paliekošs, tādu kā es viņai šodien ir bijuši desmitiem, viņa taču neatcerēsies klientu, kurš nepievērsa viņai ne mazākās uzmanības un lasīja avīzi. Mūsu mazā pastaiga beidzās pie studentu kojām, viņa iegāja iekšā, bet es atvadījos no viņas, nedaudz mīņājos no kājas uz kāju, mēģināju piemeklēt īstos vārdus, lai pateiktos par lieliski pavadīto dienu un vakaru, tieši tik daudz, lai viņai liktos patīkami, bet ne tik banāli, lai viņa nodrebinātos un atrautos, kad mēģinu viņu noskūpstīt.
Iztēlojoties vairākus veidus kā es saņemu pļauku par savu nekaunību, es vēl nedaudz pamīņājos, gribēju uzsmēķēt, taču smēķu vietā kabatā uzgāju čeku par rīta kafiju ar viņas kā kasiera vārdu un uzvārdu. Jau naktī es pētīju viņas bildes Latvijas populārākajā "socializācijas" portālā. Laukos ar suni, pelēku kranci ar spiedzīgu balsi, skolā, apkampjoties ar viņas vecuma deģenerātiem, kopā ar vecākiem un bildes no studijas. Vecs, lakots koka krēsls uz pilnīgi melna fona un viņa, ne gluži kaila, piesegusies ar gandrīz caurspīdīgām drānām un sarkanu šalli, bet es viņu redzēju kailu. Cik fotogrāfs viņu tomēr redzēja skaistu, plūstošās formas, ķermeņa grācija, plīvojoši mati, viņš neredzēja skumjas un stāstu viņas acīs, viņš redzēja kaisli un iekāri, mežonīgumu un rakstura stingrību.
Es esmu Genādijs Novikovs, lielisks rakstnieks ar lielu potenciālu. Daži mani uzskata par gada labāko jauno talantu. Neatzītu. Tu noteikti mani neatcerēsies, Tu ikdienas redzi simtiem dažnedažādu idiotu, kuri, pavisam noteikti, arī Tev raksta šeit. Ja Tu vēl neesi liegusi viņiem tādu iespēju, tad iespējams, ka Tu vēl kaut ko meklē. Es gribu dzirdēt Tavu stāstu. To stāstu ko redzēju Tavās acīs, tieši to, kas izmainīja Tevi, to, kas izmainīja Tavas acis, ieviešot tajās skumjas. Zinu, ka šādi stāsti atklājas tikai noteiktā dzērumā, nereti gultā pēc viduvēja kniebiena. Es neiebilstu.
Atwajnojiet bet mani tas neinteresee un wairāk nerakstiet mani, arii neizsekojiet, es juus negribu wairs redzeet.